Kad Romas līgums stājās spēkā, vēl joprojām bija spēkā arī starptautiskā Bretonvudas vienošanās par fiksētiem valūtas kursiem. Šī vienošanās darbojās līdz 1971.gadam, kad sākās “peldošo” valūtas kursu periods. “Vernera” ziņojums aprakstīja kā pakāpeniski varētu ieviest ekonomisko un monetāro savienību 1970-to gadu laikā. Tomēr šis priekšlikums netika ieviests. Tā vietā, 1972.gadā tika ieviesta Eiropas valūtas vadības sistēma, kuru pazīst ar vārdu “čūska” (“Snake”). Šajā sistēmā piedalīties varēja arī valstis ārpus ES.
“Čūska” turpināja darbību līdz 1979.gadam, kad tika izveidota Eiropas Monetārā sistēma. Eiropas Monetārās sistēmas mērķis bija radīt monetārās stabilitātes zonu Eiropā ar zemu inflāciju un regulējamiem valūtas kursiem.
1989.gada pavasarī Eiropas Komisijas prezidents Žaks Delors nāca klajā ar priekšlikumu (Delora ziņojums) par Ekonomisko un Monetāro savienību. Balstoties uz šo priekšlikumu dalībvalstu valdības vienojās par Māstrihtas līguma protokolu par Ekonomisko un Monetāro politiku.
Vissvarīgākais ekonomiskās savienības priekšnoteikums - ir neierobežotas iespējas mainīt naudu, brīva kapitāla kustība, pilnībā integrēti banku un finansu tirgi un nemainīgi noteikts valūtas maiņas kurss. EMS mērķis ir iet vēl tālāk: radīt vienoto valūtu, kopēju neatkarīgu centrālo banku un kopēju monetāro un valūtas politiku.
Lēmums par Ekonomiskās un monetārās savienības radīšanu tika pieņemts 1991.gada decembrī ES Māstrihtas galotņu tikšanās laikā.
Vienotas naudas sistēmas ieviešanas process ir ilgstošs, nevis vienreizējs naudas maiņas akts, jo ES monetārās savienības izveidošana norit trīs posmos jau vairāku gadu garumā:
• sagatavošanas posms līdz 1996.gada 1.janvārim;
• organizatoriskais posms līdz 1998.gada 31.decembrim;
• nobeiguma posms līdz 2002.gada jūlijam.
…
