Nobeigums
Pārmaiņas starptautiskajā sistēmā un Eiropas bezspēcība Dienvidslāvijas karu laikā 1990. gados sekmēja apziņu, ka Eiropai ir nepieciešams attīstīt autonomas starptautisko krīžu vadības spējas. Līdz ar to Eiropas līderi vienojās par Eiropas drošības un aizsardzības politikas izveidošanu. Balstoties uz Eiropas drošības un aizsardzības politikas revolucionāro attīstību, uz neparasto ES raksturīgo tendenci izvērst ārpus tās teritorijas operācijas, kā arī uz ES rīcībā esošajiem daudzveidīgajiem civilajiem un militārajiem instrumentiem, ir iespējams uzskatīt, ka Eiropas integrācija ir unikāla tās drošības un aizsardzības jomā. ES ir kļuvusi par vienu no nozīmīgākajiem starptautisko krīžu vadības aktieriem.
2003. gada Eiropas drošības stratēģija ir nozīmīgs dokuments EDAP attīstībai, jo tas pirmo reizi rada saikni starp EDAP integrācijas projektu un ES drošību kopumā, definējot nozīmīgākos izaicinājumus Eiropas un starptautiskās sistēmas kopumā drošībai un nosakot politikas centienus un stratēģiskos mērķus.
Tomēr, neskatoties uz to, ka ir vērojamas salīdzinoši daudz un plašas iniciatīvas, kuru mērķis ir padziļināt EDAP integrāciju un uz EDAP operāciju skaita pieaugumu, ir vērojamas vairākas tendences, kas norāda uz Eiropas drošības un aizsardzības politikas integrācijas projekta attīstības vēriena samazināšanos.
Analizējot EDAP operācijas, jāsecina, ka ES nav spējīga izvietot adekvātu karavīru lielu spēku konfliktu teritorijās, kas ir saistīts gan ar politiskās gribas trūkumu, gan ar faktu, ka tikai ļoti neliels skaits no ievērojamā vīriešu un sieviešu uniformās spēka ir spējīgs darboties ārpus savām nacionālajām teritorijām. Līdz ar to nereti EDAP operācijas tiek skatītas nevis kā ES dalībvalstu mērķtiecīgi centieni panākt konkrētus ar drošību saistītus rezultātus, bet kā to mēģinājumi sekmēt Eiropas integrāciju drošības un aizsardzības jomā. Dažām EDAP operācijām ir raksturīgs arī tas, ka tās tiek īstenotas „stratēģiskā vakuumā”. Neskatoties uz to, ka 2003. gada Eiropas drošības stratēģija definē galvenos izaicinājumus Eiropas drošībai un min prioritārās ar drošības sekmēšanu saistītās darbības teritorijas, tā nesniedz atbildes uz kopīgām drošības politikas projekta stratēģiskajām interesēm. Tā ietvaros, ES dalībvalstis ir spējīgas vienoties par EDAP operāciju īstenošanas teritorijām, bet tās nereti nav spējušas definēt kopīgas pozīcijas, pamatojoties uz atšķirīgām interesēm un aizsardzības politikas īstenošanas praksēm. EDAP ietvaros īstenotajām misijām ir raksturīga arī „korporatīvā amnēzija”, ko apliecina vienu un to pašu problēmu un domstarpību atkārtošanās EDAP misijās.
Veidojot Eiropas drošības un aizsardzības politiku, ES līderi uzstāja, ka Eiropai ir jābūt spējīgai īstenot autonomas globālo krīžu vadības darbības, balstoties uz ticamiem militārajiem spēkiem. Līdz ar to jau EDAP attīstības sākumā bija vērojami plaši mēģinājumi attīstīt un paplašināt ES militārās un civilās spējas. Līdz ar to, pamatojoties uz ES dalībvalstu izpratni par militāro un civilo spēju attīstīšanas nozīmi, tām pat ir izdevies pārsniegt savus deklarētos mērķus attiecībā uz civilo un militāro instrumentu skaitu. Tomēr ir vērojami lieli izaicinājumi šo instrumentu kvalitātē un izvietojamībā. Proti, ES saskaras ar grūtībām nodrošināt pietiekamu karavīru vai civilo un militāro instrumentu skaitu EDAP operācijām, ko daļēji nosaka tas, ka no ievērojamā karavīru skaita vai salīdzinoši plašajiem civilajiem un militārajiem spēkiem tikai neliela daļa ir izvietojama ārpus to nacionālajām robežām. Tas lielā mērā ir saistīts arī ar nekoordinētu finanšu līdzekļu ieguldīšanu. Neskatoties uz to, ka ES sastāda ievērojamu daļu no kopējiem pasaules aizsardzības izdevumiem, tā salīdzinoši ļoti maz investē aizsardzības ekipējuma modernizēšanā. Līdz ar to pāreja no Aukstā kara uz pēc Aukstā kara laika aizsardzības ekipējumu notiek ļoti lēni.
EDAP attīstību pēc tās izveidošanas var raksturot kā revolucionāru un kā apzinātu ES dalībvalstu virzītu integrāciju drošības un aizsardzības jomā. Tomēr uz šo brīdi ir vērojams dalījums starp ES dalībvalstīm, proti, valstis, kuras vēlas padziļināt EDAP integrāciju un valstis, kuras pretojas mēģinājumiem sekmēt ES stratēģisko autonomiju, lai neapdraudētu NATO pozīcijas kā nozīmīgākajam transatlantiskajam drošības alianses aktierim vai lai neveidotu ES kā militāru varu. Līdz ar to ES dalībvalstu nesaskaņas jautājumā par EDAP attīstību sekmē Eiropas drošības un aizsardzības politikas status quo.
Līdz ar to analīze par EDAP operācijām, civilajām un militārajām spējām, kā arī par ES dalībvalstu savstarpējo saskaņu jautājumā par EDAP attīstību, kas tika skatīta kontekstā ar ES panākumiem Eiropas drošības stratēģijā deklarēto darbības mērķu īstenošanā, sniedz precīzu atbildi uz formulēto izpētes jautājumu, proti, kādas ir galvenās problēmas Eiropas drošības stratēģijas īstenošanā?
…
