Eiropas Savienība ir 15 valstu (Austrija, Beļģija, Dānija, Francija, Grieķija, Itālija, Īrija, Lielbritānija, Luksemburga, Nīderlande, Portugāle, Spānija, Somija, Vācija, Zviedrija) apvienība, kuras mērķis ir ekonomiskās un sociālās labklājības, stabilitātes un drošības nodrošināšana tās dalībvalstu iedzīvotājiem, kā arī līdzdalība starptautiskās norisēs.
Ideja par ciešu savstarpējo sakari starp Eiropas valstīm atroda savu politisko izpausmi vēl pirms Eiropas Kopienas dibināšanas un tā attīstīšanas Eiropas Savienībā. Bija mēģinājumi uzstiept apvienošanu ar hegemonijas un spēka palīdzību. No citas puses, bija arī shēmas mieras, brīvprātīgas apvienošanas līdztiesības pamata, it īpaši pēc pirmās pasaules karas pieredzes.
Ideja par Eiropas Federāciju nav jauna, to jau pirms vairākiem gadsimtiem bija izsapņojuši dažādi Eiropas valstu dižciltīgie. Veidot federāciju bija iecerējis Francijas karalis Anrī IV, kurš pazīstams kā protestantu sacelšanās vadonis, kas pēcāk politisku apsvērumu dēļ pārgāja katoļticībā, kā arī kā valdnieks, kura valdīšanas laikā franči sāka kolonizēt Kanādu. Viņš plānoja izveidot savienību no 6 karaļvalstīm, 5 republikām un 4 hercogistēm (tieši tik dalībnieču - 15 - pašlaik ir ES).
Savukārt 1849.gadā Francijas parlamenta deputāts un rakstnieks Viktors Igo savās runās aizstāvēja Eiropas Savienoto Valstu ideju. Tā laika Francijā V.Igo bija populārs ne tikai ar savu literāro darbību. Pateicoties viņam, Eiropas pakļāvēja Napoleona I armijas virsnieka dēlam, pie varas nāca un apvērsumu izdarīja arī otrais Francijas imperators Luijs Bonaparts.
Pirms iesaistīšanās Otrā pasaules karā iespēju pakļaut Eiropu ar ekonomiskas federācijas palīdzību apsvēra Hitlers.
Pirmie organizatoriskie mēģinājumi apvienot Eiropas federalizēšanas piekritējus notika 1922.gadā. Paneiropas kustības vadību uzņēmās kāds grāfs Rihards Kudenhove-Kalergi.
Īpaši Eiropas Impērijas piekritēji aktivizējās pēc Otras pasaules kara beigām. Otrā pasaules kara šausmas, sadrumstalotās pēc kara Eiropas valsts ekonomiskas vājums un aukstā kara šausmas lika daudzām Rietumeiropas valstīm meklēt savstarpējas sadarbības ceļus, kas nodrošinātu šo valstu pilsoņiem mieru, drošību un labklājību, ko nevarēja nodrošināt katra valsts atsevišķi1. Eiropas integrācijas motīvus, kas arvien lielāku nozīmi ieguva pēc kara beigām un Eiropas valstu nozīmes zaudējuma par labu abām pasaules lielvalstīm, var sakoncentrēt piecos punktos:
vēlme pēc jaunas pašizpratnes: pēc nacionālistiskajiem maldiem Eiropai vajadzēja dot iespēju jaunai kopības izjūtai. Tai vajadzēja būt demokrātiski veidotai Eiropai, kas būtu alternatīva noraidītajai nacionālistiskajai kundzībai.…
