Visbiežāk ES vēstures sākotni dažādos informācijas avotos saista ar Eiropas Ogļu un tērauda kopienas izveidošanu. Tomēr ikviens starptautiskās politikas speciālists apgalvo pretējo, jo starpvalstu attiecībās loģika un pragmatisms jeb izdevīgums ir galvenais virzītājs.
Eiropa 20.gs. pirmajā pusē – jau divi pasaules kari ar milzīgu iznīcinošu spēku. Eiropa, kura bija tikko attapusies no Pirmā pasaules kara un sākusi domāt par kolektīvu drošību Tautu savienības paspārnē, tika ierauta vēl smagākā – Otrā pasaules kara virpulī. Tādēļ gluži loģiska bija valstu vēlēšanās veidot tādas attiecības, kuras novērstu konfliktu un jaunu karu izcelšanos. Pirmā pasaules kara pieredze apliecināja, ka izslēdzot kādu valsti, no līdzdalības starptautiskajos politiskajos procesos, tā var kļūt par nekontrolējamu agresoru, kā tas notika ar Vāciju pirms Otrā pasaules kara sākuma. “Kara laikā cilvēku prātus nodarbināja Eiropas nākotnes vīzijas. Viens no dedzīgākajiem vienotas Eiropas aizstāvjiem bija Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils, kurš savās runās uzsvēra Eiropas valstu sadarbības nepieciešamību. Tādēļ politiķi uzskatīja, ka jāveido tādas attiecības Eiropā, kuru pamatā būtu vienojošas intereses un mērķi. Protams, ka visas valstis bija ieinteresētas kara seku likvidēšanā un valstu atjaunošanā un tādēļ ekonomiskie apsvērumi, kuri ir cieši savijušies ar drošības interesēm, lika pamatu Eiropas ekonomiskajai sadarbībai, kura jau vēlākā posmā pārtapa ciešā integrācijā”1.
Tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām uz Eiropas politiskās skatuves parādījās vēl divi aktieri, kur katram ir bijusi sava īpaša loma. Tie bija: PSRS, kura ar katru dienu palielināja savu ietekmi Eiropas austrumu daļā, apdraudot demokrātijas, un ASV, kura reaģēja uz arvien augošo Staļina politisko negausību, ar Trumena doktrīnu (kura nosaukta ASV prezidenta Harija S. Trumena vārdā). Tās būtība bija atbalstīt valstis, kuras izvēlējušās demokrātisku attīstību un pasargāt no agresīviem mēģinājumiem tās ietekmēt vai pakļaut.…
