Ievads
Eiropas Kopienas (EK) sociālai politikai ir īpaša vieta citu Kopienas politiku vidū, jo EK līguma preambulā kā Kopienas veidošanas pamatmērķis tiek minēta dalībvalstu ekonomiskās un sociālās attīstības nodrošināšana un dalībvalstu dzīves un darba apstākļu nemitīga uzlabošana. (1;270) Līdzās ekonomisko procesu veidošanai un attīstībai, sociālā politika un nodarbinātība ir tās jomas, ar kuru „palīdzību” Kopienas dalībvalstīs ir panākta jau iedzīvotāju līmeņa paaugstināšanās.(2;1081)
Eiropas Savienība ir apņēmusies īstenot ilgspējīgu attīstību, kas nākamajām paaudzēm sniegs labāku dzīves kvalitāti ne vien Eiropā, bet visā pasaulē. Eiropas Savienība mēģina panākt līdzsvaru starp ekonomisko labklājību, sociālo taisnīgumu un veselīgu vidi. Īstenojot šos trīs mērķus vienlaikus, tie var savstarpēji papildināt viens otru. Politikas, kas labvēlīgas videi, var būt noderīgas inovācijai un konkurētspējai. Tās savukārt padara intensīvāku ekonomisko izaugsmi, kas ir būtiski svarīga sociālo mērķu izpildē.
Pašlaik galvenie ES sociālās politikas mērķi ir šādi:
• veicināt nodarbinātību (saskaņā ar Lisabonas tikšanās laikā noteikto – sasniegt nodarbinātības līmeni 70% apmērā līdz 2010.gadam);
• veicināt arvien pieaugošu darba produktivitāti un kvalitāti;
• padarīt pieejamāku darba tirgu, tai pašā laikā ņemot vērā darbam nepieciešamo kompetenci;
• pievērst vairāk uzmanības izglītībai un apmācībai mūža garumā;
• palielināt nodarbinātību pakalpojumu sektorā;
• nodrošināt efektīvu, Eiropas konkurētspējai atbilstošu sociālo politiku;
• sekmēt vienlīdzīgas iespējas visos aspektos, cīnoties pret rasismu un diskrimināciju pret sievietēm un cilvēkiem ar īpašām vajadzīvām. (11)
Eiropas Savienība (ES) neregulē katras dalīvalsts sociālo politiku, bet gan nosaka galvenās vadlīnijas un minimālos standartus. Laika gaitā ES dalībvalstis ir sākušas kopīgi risināt sociālās problēmas, taču tiešs sociālais atbalsts (pensijas, pabalsti) joprojām ir katras dalībvalsts ziņā.
1. Sociālās politikas veidošanās vēsture
Nozīmīgi dokumenti, kuriem ir ievērojama loma Kopienas sociālās politikas formulēšnā ir:
• Eiropas Sociālā harta (1961),
• Kopienas Darbinieku sociālo pamattiesību harta (1989),
• Eiropas Savienības Pamattiesību harta (2000).
Atšķirībā no politikām, kam bija saistība ar kopējā tirgus veidošanu, sociālā politika ilgstoši palika dalībvalstu kompetences joma. Pirmie EK tiesību sekundārie akti sociālās politikass jomā tika pieņemti tikai 70. gados. EK līguma sākotnējā variantā sociālai politikai tika veltīti 12 punkti (3. daļa III sadaļa), no kuriem sociālos noteikumus regulēja 6 panti (IIIsadaļas 1. nodaļa), un vēl 6 panti bija veltīti Eiropas Sociālam fondam, kura uzdevums bija nodrošināt Kopienas sociālās politikas finansiālos pamatus. Vienīgi no visiem pantiem darbojās 141. pants (bij.119. pants), kurš saturēja normas, kas regulēja indivīdu tiesības Kopienas teritorijā, nosakot vīriešiem un sievietēm vienādu samaksu par vienādu darbu. Šo panta iekļaušanu līgumā panāca Francija. 1974. gads Parīzē tika izvedota Rīcības programma sociālās politikas jomā. Šī programmas mērķi (pilna un kvalitatīva nodarbinātība, dzīves un darba apstākļu uzlabošana u.c.) tika definēti pēc tā laika priekštatiem par ekonomisko un sociālo attīstību. 1986. gadā Vienotās Eiropas akta paraktīšana. EK līgumā tika ietverts 118.a pants (tagad 137. pants, kas noteica kartību, kādā Kopienas institūcijas, pieņemot direktīvas ar kvalificēto balsu vairākumu, nosaka minimālās prasības darba vides jomā, attiecībā uz darbinieku veselību un drošību utt., kuras dalībvaltīm pakāpeniski ir jāievieš. Bez tam 3. daļā tika ietverta jauna 5. sadaļa ar nosaukumu „Ekonomiskā un sociālā kohēzija”.
…
