Eiropas Savienības un Padomju Savienības līdzības un atšķirības

PSRS izveidošanos lielā mērā ietekmēja Pirmais pasaules karš un sekas, kādas tas radīja Krievijas teritorijā. Izmantojot nestabilo Krievijas politisko situāciju un iedzīvotāju neapmierinātību ar valdību, tika rasta iespēja, kā nonākt pie varas Ļeņinam un boļševikiem. Valstī tika ieviesta proletariāta diktatūra, kas nozīmē cīņu pret buržuāzistisko valsts varu. Padomju Savienības attīstības virziens vistiešākajā mērā bija atkarīgs no vadītāja un tā nākotnes vīziju. Par Padomju Savienības attīstības pamatu tika ņemts K.Marksa un F.Englesa „Komunistiskās partijas manifests”, kurš, kā jau ideoloģija, pakļāvās interpretācijai un kropļošanai, ko varēja novērot visā PSRS pastāvēšanas gaitā, ņemot vērā to, ka Savienībā teorētiski valdīja komunistiskais režīms ar vienpartijas sistēmu – Komunistisko partiju. PSRS galvenās personas – Ļeņins un Staļins – joprojām ir mērķis aktīvām debatēm un diskusijām, vairāki desmiti grāmatu ir pierādījums viņu abu utopiskajām un ambiciozi imperiālistiskajām idejām un nākotnes vīzijām par vispasaules sociālistiskajām revolūcijām un komunistisko režīmu, kas tiku ieviests visā pasaulē. Ja nebūtu abu šo harizmātisko un diktatorisko vadoņu, Padomju Savienība visticamāk nebūtu tāda, kāda tā izveidojusies. Jau sākotnējos Ļeņina plānos bija impērijas radīšana un pakļaušana, ko pierāda viņa teiktais. Savukārt Eiropas Savienība bija kā pašsaprotama reakcija uz Otro pasaules karu un Rietumeiropas valstu līderu vēlmēm saglabāt Eiropu un nosargāt to no iznīcinošās PSRS un komunisma varas. V.Čērčils, vēlāk R.Šūmanis nāca klajā ar idejām par apvienotu Eiropu, kas kalpotu šo valstu brīvai un neatkarīgai attīstībai, ar noteikumu – neizraisīt karu. Līdz Aukstā kara beigām ES bija kā trešā lielvara starp PSRS un ASV. Atšķirībā no PSRS, ES galva nav vadītājs, bet gan pati savienības uzbūve. Tomēr viena visspilgtākā līdzība starp PSRS un ES ir ļoti redzama – abas Savienības valstīs tiecās iznīcināt ekonomisko attīstību, veicinot Savienības valstu atkarību un pašas Savienības, tādejādi valstīm netiešā veidā norādot to, ka valstīm no savienības nav izdevīgi izstāties.