3. Pašnāvības problēma.
Eitanāzijas gadījumā problēma ir fiziska slimība un sāpes, pašnāvības gadījumā (ja to neuztver kā eitanāzijas paveidu), problēma ir morālas, psiholoģiskas sāpes. Bet problēma tā ir tāpēc, ka saduras divi principi – autonomijas, pašnoteikšanās princips un dzīvības svētums, vēršanās pret dabu. “Pašnāvības absolūtu morālu aizliegumu nevar pamatot, un racionālu pašnāvības iespēju nevar atcelt.” Ikvienam ir pienākums dzīvot un pienākums nomirt – no fiziskā viedokļa pašnāvības akts būtu akceptējams. Morāli sliktu šo rīcību padara fakts, ka parasti cilvēkam izšķirties par pašnāvību liek mērķis izvairīties no pienākumiem, nerisināt problēmas vai atriebties un nodarīt sāpes. Aizliegumu nonāvēt sevi cilvēkam neuzliek cilvēks, bet daba. Lielu lomu spēlē reliģiskais aspekts. Dievs devis dzīvības dāvanu no kuras ir nepieklājīgi. Pret šo argumentu ir autonomijas princips. Tā kā dzīvojot uz zemes neviens nezin, kas būs pēc nāves, tad pašnāvība, kā labākais problēmas risinājums ir iracionāls.
4. Nobeigums.
Lai kā arī eitanāzija tiktu definēta, savā būtībā tā ir slepkavība – viens cilvēks nokauj otru. Iedziļinoties, protams, šķiet, ka katrs gadījums ir individuāls, kas tā arī ir, bet atļaujot eitanāziju vienā gadījumā, to vajadzēs atļaut arī citā gadījumā. Sabiedrība ir izvēles priekšā – ieturēt konsekvenci visos gadījumos un stingri iestāties pret šādu problēmu risināšanas veidu vai arī cīnīties par tiesībām uz nāvi. Šķiet, ka tas varētu būt grūti, jo 'Cilvēktiesību dokumentos' tiek uzsvērtas tiesībās uz dzīvību, nevis nāvi.
Ar eitanāzijas problēmu cilvēkiem būs jācīnās vēl ilgi. Medicīna katru dienu atrod arvien jaunus līdzekļus, kas palīdz cilvēkam izdzīvot nelaimes gadījumos vai smagās slimībās, bet tādas iespējas, kas palīdzētu dzīvot šādiem cilvēkiem nav. Medicīna spēj saglabāt miesu, bet nespēj saglabāt dvēseli.
…
