1. Psih.integrācija komunik. kā pētniecības virziens:
• Zinātne – kā jaut. un pētāmo problēmu formulēsana
• Pētīsanas prieksmeta precizēsana
• Refleksija
• Attīstības posms=inform.uzkrāsanas, apstrādes un refleksijas stadija
• Mainoties sabiedrībai, mainās arī pats cilv.
2. Komunik.problēma antīkajā kult. un pārliecināsanas māksla
• Sofisti:retorika kā māksla
• Sokrāta morālā filoz., dialektika
• Retorika – ietver sevī domu, ka galv.ir ne tas ko mēs sakām, bet kā mēs to sakām;
• Filoz.ir jāsatur morālās normas
• Platons – ētiku pretstata retorikai
• Aristotelis – par efektīvu pārliecināsanu
• Cicerons – latīņu filoz.termonoloģijas un literārās valodas radītājs
• Marks Favejs Klintiniāns - pedagoģijas pamatlicējs,kritietības rasanās
3. Filozofiskās pieejas komunik.teorijas izveidē un starppersonu komunik.
• F.Shleiermahers – raksturo HERMENĒTIKU(saprast un interpretēt) kā visu zinātņu metodi par dvēseli
• Č.Pīrs ievies jēdzienu „semiotika”(zinātne par zīmēm)
• F.Nče kritizē komunik.,apgalvojo,ka valoda kropļo realitāti un sasaurinot uztveri.
• Eksisteniciālisms (Kirkegors u.c.)runā par cilv.eksistences jēgu,gribas brīvību,dzīvību un nāvi. Personālisms,dialoģika.
• Semiotika(zinātne par zīmēm)
• Socioloģija(pēta sabiedrībā notiekosos procesus)
• Etnogrāfija(pēta pasaules tautu izcelsanos)
• Sociallingvistika(zinātne par valodas un sabiedrības mijiedrabību)
• Psiholoģija,psiholingvistika(jēgas izpratne;tā pēta valodas mijiedarbību ar tās lietotaju:kā valoda ietekmē domāsanu?
• Kibernētika(zinātne par sakariem,radīsanu un kontroli masīnās un dzīvos org.T.i., kā tie spēj paturēt atmiņā un uztvert inform.,kā spēj pārraidīt to utt.)
…