Eksistenciālisma estētika un mākslas izpratnes principi

Estētika kā zinātne izveidojās vēlu, taču tā rodama jau Seno Austrumu tautas kultūrā, sengrieķu un citu tautu mitoloģijā. Laika gaitā ir mainījies gan tā saturs un struktūra, gan izpratne. Par tās īpašu nozari ir kļuvusi māksla, tās laikā attīstījās vācu klasiskā ideālisma estētika, pret kuru vēlāk vēršas marksisms.
Vārdā estētika tiek ietverti jēdzieni dažādu parādību apzīmēšanai un tā nav tikai doma vai griba, bet gan arī acīmredzamais un sajūtamais. Lai savas emocijas un jūtas varētu apliecināt un pierādīt, cilvēks tās izpauž mākslā, tādejādi atspoguļojot gan cilvēka filozofisko, gan arī cilvēciskās būtības veselumu. Pateicoties šādai acīmredzamai estētikas izpausmei mēs spējam vērtēt atsevišķa laika īpatnības un specifikas, cilvēku emocijas un attieksmi pret pasauli.
Pati eksistenciālā filozofija balstās uz filozofijas, estētikas un mākslas robežas, kura izteikta dažādos literārajos darbos.
Kopumā eksistenciālā filozofija ir ironiska un skeptiska, tā balstīta uz estētikas valodas tulkotām kategorijām kā esamība un nekas, cilvēks ar seju pret nāvi u.tml.
Viens no 19gs. eksistenciālistiem ir S. Kerkogors, kas devis tā tagadējo nosaukumu un dažus pamatjēdzienus, kā arī patiesības un pamatkritējumus.
S. Kerkogors izvirza trīs stadijas cilvēka eksistenciālajā apziņā…