IEVADS Āfrika... Nevienam kontinentam nav gleznaināka nosaukuma. Dzirdot šo vārdu, acu priekšā redz zemi. Zaļo mūžamežu siena ar milzīgām augu lapām: tās pašķiras, un kadrā parādās karavāna, nēģeri ar nastām un galvas. Līganiem lēcieniem pār ekrānu aizauļo žirafes un paviāni. Mitrie ekvatoriālie meži Āfrikā - lietus, mūžzaļie meži, kuri atrodas bagātos ar nokrišņiem tropu rajonos.
Āfrikas vidienē no Gvinejas līdz Ruvenzori kalnu masīvam 3000 km garā vienlaidu joslā plešas mitrie ekvatoriālie meži.
Kad cilvēks nokļūst šādā mežā un laužas cauri tā blīvajiem brikšņiem, viņš visapkārt pastāvīgi redz vienu un to pašu ainu, it kā atrastos zaļas jūras dibenā. Cilvēku ieskauj milzīgi koki un krūmaudzes, un viņš, atgriezts no gaismas un saules, nonāk mūžīgās krēslas valstībā.
Ģeogrāfiskais stāvoklis. Āfrikas ekvatoriālie meži atrodas Kongo (Zairas) upes baseinā un gar Gvinejas līci uz ziemeļiem no ekvatora. Tas ir izvietojusies ekvatoriālo mežu zona. Šī zona aizņem 9% Āfrikas teritorijas, apmēram no 7°D.p. līdz 12° Z.p.
Klimats. Āfrikas ekvatoriālie apgabali visu gadu saņem daudz siltuma un gaismas. Mēneša vidējā temperatūra visu gadu ir +25, +27°C. Nokrišņu ir daudz — 1500—2000 mm, kalnos pat 3000 mm un vairāk.
Saules stari kriīt stāvi. Krišanas leņķis ir 66,5° – 90° . Tā rezultātā gaiss stipri sakarst, izplešas, kļūst viegls un ceļas augšup. Ekvatoriālajā joslā veidojas zema atmosfēras spiediena apgabals. Lielajā karstumā ( virs +24°C ēnā) iztvaiko daudz ūdens. Tvaiki kopā ar sasilušo gaisu ceļas augšup un pakāpeniski atdziest, kondensējas, veidojas mākoņi un nokrišņi. Ekvatoriālajā joslā no rīta spīd Saule, gaiss karsts un ļoti mitrs. Pusdienlaikā debesīs parādās negaisa mākoņi un drīz sākas spēcīgas lietusgāzes ar bargu negaisu un stipru vēju. Vakarpusē negaiss norimst, mākoņi izklīst un atkal spīd Saule.
Gaisa masas no ekvatora virzās ziemeļu un dienvidu tropu virzienā.
…
