Simfoniskā mūzika
Emīls Dārziņš izvairījās rakstīt simfoniskajam orķestrim, jo ļoti paškritiski uzskatīja, ka viņam vēl pietrūkst meistarības orķestra darbu sacerēšanā. Pavisam viņš ir uzrakstījis četras simfoniskās miniatūras, taču vienīgais skaņdarbs, kas ir saglabājies līdz mūsdienām, ir "Melanholiskais valsis". Pārējos darbus komponists pats ir iznīcinājis.
Viens no Emīla Dārziņa simfoniskā orķestra darbiem saucās "Vientuļā priede". Laikabiedri, kam laimējās to dzirdēt, ir apgalvojuši, ka tas bijis ļoti interesants skaņdarbs. Pēc "Vientuļās priedes" atskaņojuma (1904.) kādā no vasaras simfoniskajiem koncertiem presē parādījās raksts, kas apvainoja autoru plaģiātismā. aizrādot, ka "Vientuļā priede" ir somu komponista Žana Sibeliusa skaņdarba "Tuonelas gulbis" atdarinājums. Sākās diskusija presē. Emīla Dārziņa pretinieki skaņdarba partitūru aizsūtīja Z. Sibeliusam, kurš apliecināja skaņdarba līdzību ar savu kompozīciju. Savukārt Emīls Dārziņš guva atbalstu no krievu komponista Aleksandra Glazunova.
Plaģiāts - cita autora darba vai tā daļas uzdošana par savu noraidīja. Šī polemika sāpīgi un dziļi aizskāra komponistu, un viņš visas savas simfoniskās partitūras iznīcināja. Saglabājušās tikai "Melanholiskā valša" partijas.
"Melanholiskais valsis" (1904.) ir viens no populārākajiem darbiem latviešu mūzikā. Tas valdzina klausītāju ar savu sirsnību un melodiskumu un bieži tiek atskaņots arī dažādos pārlikumos (klavierēm, pūtēju orķestrim u. c).
Valša pamat noskaņa ir gaiša, bet vienlaikus arī skumju aizplīvurota, smeldzīga. Tas rakstīts rondo formā ar divām epizodēm.
…
