Latvija 2004. gada 1. maijā kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti un par pilntiesīgu Eiropas Monetāras savienības kandidātu. Latvijai pēc iestāšanās ES eiro ieviešana būs obligāta, jo jaunajam dalībvalstīm tiek piemērots princips „visu vai neko” un nepastāv iespēja izvelēties vai atteikties no nacionālās valūtas vai saglabāt to.
Atteikšanās no lata daudziem būs emocionāli sāpīga, tomēr tā nav tikai atteikšanās no plaši izmantota un atzīta papīra ar nacionālajiem simboliem, tā nav tikai atteikšanās no nacionālās valūtas un no valūtas emisijas. Tā ir atteikšanās no suverenas monetārās politikas.
Iepriekšminētais daudziem ir aisberga neredzamā daļa, taču tieši tas ir visnozīmīgākais zaudējums sakarā ar iestāšanos Eiropas Monetārajā savienībā un Eiropas Savienībā. Bez krīzes situācijas suverēna monetārā politika nav pati būtiskākā ekonomikas sastāvdaļa. Ekonomiskajai izaugsmei turpinoties, Latvija varēs baudīt vienotas valūtas priekšrocības, kā arī saņemt ne tikai monetāros labumus, bet arī fiskālos labumus no pašas Eiropas Savienības.
Problēmas radīsies un riski materializēsies, iestājoties ekonomiskajai krīzei, strukturālajai krīzei vai veidojoties lokālām problēmām tautsaimniecībā. Problēmu gadījumā suverēnai monetārajai politikai būtu neatsverams spēks, bet tādas nebūs...
Latvija, pievienojoties EMS, gūs iespēju empīriski pārliecināties gan par savienības labumiem, gan trūkumiem, gan par tās dzīvotspēju un turpmāko attīstību. Notiekot normālas attīstības scenārijam, neviens no augstākminētajiem riskiem Latviju graujoši neskars, tomēr jautājums paliek neatbildēts – vai, ņemot vērā lielos riskus un monetārās politikas zaudējumu, pievienošanas EMS ir prātīgs solis. Mēģinājumi rast atbildi uz šo jautājumu būs darba pamatā.…
