Endometrioze sievietēm ir ļoti izplatīta slimība, kuras gadījumā endometrija dziedzeriem un stromai līdzīgi audi atrodas ārpus to fizioloģiskās lokalizācijas vietas – dzemdes iekšējā slāņa.
Šie audi nonāk vai veidojas arī citos orgānos – vēdera dobumā, olnīcās, olvados, starp dzemdi un taisno zarnu, uz urīnpūšļa un dzemdes kakliņa, pat ārpus vēdera dobuma, piemēram, plaušās, nierēs, kur pārvēršas labdabīgos veidojumos, kuros dažādu hormonālu procesu ietekmē notiek endometrijam līdzīgu audu noārdīšanās un asiņošana, izraisot iekaisumu un sāpes.
Pirmās ziņas par endometriozi atrastas Ēģiptē – rakstiskās liecībās, kas tapušas jau 1600 gadus pirms mūsu ēras, pirmo reizi slimība tika aprakstīta 19. gadsimtā (Karl Freiherr von Rokitansky, 1860), taču pat 21. gadsimtā tās iemesli un norise ir tikai daļēji izzināti. Zinātnieki tā arī nav vienojušies par endometriozes rašanās teoriju (katram ir savi pierādījumi un fakti, kas runā viens otram pretī), diagnoze ir grūti uzstādāma (jo specifiskās diagnostiskās metodes ir invazīvas), patomorfoloģiskie procesi nav līdz galam izzināti un saprasti, ārstēšanas metožu klāsts ir pietiekami liels, tomēr nav atrasts zelta standarts, kas derētu ikvienam endometriozes variantam.
Endometrioze sastopama sievietēm reproduktīvajā vecumā visās etniskajās un sociālajās grupās. Pasaulē no 15 līdz 49 gadu vecumam ar to slimo vismaz 176 miljoni jeb aptuveni 6 – 10% auglīgā vecuma sieviešu. Neauglība tiek konstatēta aptuveni 30 – 40% sieviešu, kuras slimo ar endometriozi. Sievietēm ar sūdzībām par hronisku sāpju sindromu mazajā iegurnī līdz pat 87% laparoskopijas laikā konstatē endometriozes perēkļus. Slimības simptomi zūd, iestājoties menopauzei.
…
