Savos darbos rakstnieks sevišķi spēcīgi attēloja Rietumu pasaules cilvēka izmisīgi vientuļo, stoisko pretošanos iznīcībai. Hemingveja fiziski un emocionāli ievainotajiem varoņiem izturēt palīdz drosmīga un godīga attieksme pret dzīvi - tas ir tā sauktais Hemingveja kodekss, kam pakļaujas arī pats autors. Viņš rakstīja suģestējošu, koncentrētu un askētisku prozu. Hemingveja darbos milzīga nozīme ir zemtekstam (tā saucamajam aisberga principam), daudzšķautņainam dialogam, simbolikai un ironijai. Viņš ir viens no ievērojamākiem tā sauktās “zudušās paaudzes” rakstniekiem.
Hemingvejam raksturīgs apbrīnojami precīzs, detalizēts un reizē lakonisks rakstības veids, atklājot dzīves parādības to viskonkrētākajā būtībā.
Bet acīmredzams ir tas, ka rakstniekam, kaut arī viņš izgājis pamatīgu reportiera darba skolu, bijusi sveša korespondentam (it īpaši - labam korespondentam) raksturīgā neizbēgamā atkarība no faktu materiāla. Hemingvejs savu darbu pamatā lika ne vien patiesus, bet arī iedomās, iztēlē radītus notikumus, tai pašā laikā palikdams uzticīgs dzīves patiesībai un reālistiskās mākslas prasībām.
Hemingveja reālisma svarīgākā iezīme ir liriskā stīga, kas aužas cauri itin visām dabas ainām, tāpat cilvēcisko pārdzīvojumu un notikumu aprakstiem. Taču šis lirisms neizpaužas nekādās īpašās īsās vai garākās liriskās atkāpēs. Rakstnieks vairījies arī no izvērstiem varoņu izjūtu notēlojumiem. Var rasties iespaids, it kā viņa vienīgais mērķis būtu nekļūdīgi un bez liekiem vārdiem attēlot cilvēku dzīves ārējās izpausmes. Hemingvejs katrā ziņā ir bijis smalks psihologs un reizē dziļi apgarots liriķis.
Zināmu ieskatu rakstnieka daiļrades laboratorijā sniedz trīsdesmitajos gados rakstīta vēstule kādam jaunam, ne visai pazīstamam literātam. Tur viņš aizrāda: ’’Noskaidrojiet, kas jūsos izraisīja attiecīgās izjūtas, kāda rīcība satrauca. Pēc tam klājiet to visu uz papīra tā, lai tas būtu jo skaidri saredzams, - tad arī lasītājs redzēs un izjutīs to pašu, ko izjutāt jūs.’’ Mākslinieks uzskatīja, ka nav vajadzīgs īpaši aprakstīt personāža izjūtas vai pārvērst darbu par paša autora emocionālā stāvokļa iztirzājumu. Vajag tikai ļoti precīzi un saredzami attēlot notikumus un parādības, ‘’kuras izsauc šīs izjūtas’’ (kā teikts grāmatā ‘’Nāve pēcpusdienā’’).
Un Hemingvejs izvirzīja sev uzdevumu ‘’piekļūt pašai parādību būtībai, izprast, kādi fakti vai kāda rīcība izraisa attiecīgās izjūtas, un rakstīt par katru parādību tā, lai tas iedarbotos uz lasītāju gan pēc gada, gan pēc desmit gadiem …’’.
Hemingvejs ir viens no visvairāk lasītajiem rakstniekiem pasaulē, viņa darbi spēcīgi ietekmēja Eiropas un Amerikas literatūru. Viņš tiek ierindots izcilāko 20.gs. rakstnieku vidū. 1954.gadā par romānu Sirmgalvis un jūra Hemingvejs saņēma Nobela prēmiju literatūrā.…
