Terminu „estētika”(no gr. aisthesis- sajūta, jūtas)pirmo reizi 1735.gadā lieto vācu filozofs racionālists A.Baumgartens, apzīmējot zinātni, kuras izcelsme rodama jau tālā senatnē, bet kuras saturs, struktūra, priekšmeta izpratne mainījusies laika ritumā.
Estētiku radījuši dažādu laikmetu un uzskatu domātāji, mākslas zinātnieki, kritiķi, mākslinieki. Tāpēc estētikas priekšmeta un būtības izpratne ir visai atšķirīga . Tā, piemēram, Sokrats analizē ētiskā un estētiskā vienotības nozīmi cilvēkam, Aristotelis- poētikas likumsakarības, kā arī skaistā un mākslas vispār filozofiskos jautājumus; Akvīns Toms veltī uzmanību dievišķās idejas, skaistuma izpausmei dabā un tā atklāsmei substancionālās formās mākslā, šā skaistuma sniegtajam baudījumam; Renesanses teorētiķi pētī dabas un mākslas attiecības, radošā darba un tā rezultātu raksturu; Šellings, Hēgelis izvērš mākslas filozofiju; Černiševskis iztirzā cilvēka un mākslas estētisko attieksmi pret īstenību; Herbartam estētika ir zinātne par patikas vai nepatikas jēdzieniem jeb gaumes mācība; Fišeram tā ir zinātne par daili, Lipsam- zinātne par skaisto utt.
A.Upīts estētiku raksturo kā „zinātnes nozari, kura izpēta cilvēka mākslinieciskās izziņas būtību, aplūko mākslinieciskās izpētes veidu un izteiksmes formas”.
L. Stolovics sniedz šādu izvērstu estētikas priekšmeta definīciju: estētika ir zinātne «par viengabalaino jutekliski tēlaino un idejiski emocionālo cilvēka attieksmi pret īstenību, par emocionālās attieksmes objekta būtību un attīstības likumsakarībām». …
