Estētikas posmi

Estētikas vēsture parāda estētikas zinātnes izcelšanos un vēsturisko attīstību, tās kristalizācijas un bagātināšanās procesu. Tā kā estētikai ir izvērstas attiecības ar sociālo īstenību, pārējām zinātnēm un mākslu, estētikas vēsture atklāj estētiskās domas konkrēti vēsturiskās saiknes ar cilvēces praktiskās darbības, materiālās un garīgās kultūras attīstību, ar mākslas būtību un funkcijām.

Estētiskās domas vēstures periodizācijas vispārpieņemtā shēma:
1.estētiskā doma Senās Grieķijas kultūrā (6.-4. gs. p.m.ē.),
2.hellēnisma un Senās Romas estētika (4. gs. beigas p.m.ē.-5. gs. m.ē.),
3.estētiskā doma viduslaiku Eiropā (5.-13. gs.),
4.renesanses estētika (14.-16. gs.),
5.klasicisma un baroka estētika (17. gs.),
6.apgaismības estētika (17. gs. beigas–18. gs.),
7.romantisma estētika (18. gs. beigas-19. gs. sākums),
8.estētika vācu klasiskajā filozofijā (18. gs. beigas-19. gs. sākums),
9.klasiskās estētikas pārvērtējums Nīčes filozofijā (19. gs. beigas).

Pirmie vispārinātie priekšstati par skaistā dabu Eiropas kultūrā veidojas Senajā Grieķijā 6. gadsimtā pirms mūsu ēras. Līdz tam laikam priekšstati par mākslu un skaisto ir nesaraujami saistīti ar mitoloģiju.
Estētiskā doma sākas nevis ar atziņu, ka pastāv māksla un skaistais, bet gan ar it kā naiviem jautājumiem, kāpēc skaistais ir skaists un kādas īpašības padara priekšmetu par mākslas darbu.…