Terminu „estētika” (no gr. aisthesis – sajūta, jūtas) pirmo reizi 1935. gadā lieto vācu filozofs racionālists A. Baumgartens, apzīmējot zinātni, kuras izcelsme rodama jau tālā senātnē, bet kuras saturs, struktūra, priekšmeta izpratne mainījusies laika ritumā līdz ar sabiedriski vēsturiskās prakses ar cilvēka zināšanu vispārējo progresu.
Estētikā tiek izmantotas tādas kategorijas kā skaistais, cildenais, traģiskais, komiskais, mākslas saturs un forma, tēls, mākslas veids, daiļrades metode, stils u.c. [1;5]
Estētika ir zinātne par īstenības estētisko apgūšanu, pārveidi un par mākslu kā šīs apguves un pārveides specifisku formu. Šīs estētikas priekšmeta pamats ir K. Marksa tēze par īstenības apgūšanu dažādaj am formām, viena no kuram ir īstenības estētiskā apgūšana pēc skaistuma likumiem. [1;9]
Estētika ir zinātne, kas atrodas uz mākslas un zinātnes robežas. [1;11]
Estētikas galvenās kategorijas var grupēt šādos savstarpēji saistītos blokos :
1.īstenības un mākslas kategorijas;
2.mākslas ontoloģijas kategorijas;
3.mākslas gnozeloģijas kategorijas;
4.mākslas darba struktūras kategorijas;
5.mākslas aksioloģijas kategorijās;
6.mākslas socioloģijas kategorijās;
7.mākslas procesa kategorijās;
8.mākslas antropoloģijas kategorijās;
9.radošā procesa kategorijās;
10.mākslas darba uztveres kategorijās;
11.mākslas morfoloģijas kategorijās;
12.mākslas komunikāciju kategorijās;
13.mākslas funkciju kategorijās;
14.mākslinieciskā daiļrades sisitēmas kategorijas;
15.mākslinieciskās izglītības un estētiskās audzināšanas kategoijas. [1;14 – 15]…