Pusgadsimtu ilgās bailes
„Mani sauc Čārlzs Darvins.Esmu dzimis 1809.gadā, mācījies,ceļojis apkārt pasaulei un atkal mācījies.”Šī izcili īsā autobiogrāfija vēsta ne tikai par cilvēka dzīvi. Tajā rodams XIX gadsimta izcilākā dabas pētnieka un evolūcijas mācības pamatlicēja dzīves varoņdarbs.Viņa atstātais mantojums satriec vēl vairāk, kad uzzinām,ka gandrīz pusi gadsimta viņs slimojis ar hronisku kaiti – trauksmi. Panikas lēkmes, kas viņu regulāri pārņēma, pārvērta viņa dzīvi ellē. Pasaule kļuva nereāla, un norisinājās savdabīga personības zaudēšana.
Nelielā Anglijas pilsētiņā Šrusberijā, stāvā upes krastā atradās augsta sarkana ķieģeļu māja, kurai apkārt pletās dārzs. Šajā zaļojošām efejām apvītajā mājā piedzima Čārlzs Darvins. Viņa tēvs Roberts Darvins bija plaši pažīstams ārsts. Čārlza māte nomira, kad viņam bija astoņi gadi.
Gadu pēc mātes nāves Čārlzu iekārtoja doktora Batlera skolā, kur viņš galvenokārt mācījās senās valodas.Taču zēns ar īpašu centību neizcēlās.Ģimenē sāka runāt, ka visādā ziņā jaukais un patīkamais Čārlzs kļūst par īstu fantazētāju. Ne reizi vien viņš visus izbrīnīja ar bezjēdzīgiem stāstiem, kurus nebeidza vien izdomāt. Bet vakaros, kad Šrusberijā nodzisa gaismas, Čārlzs ar brāli Erasmu lapenītē ierīkotajā ķīmijas laboratorijā centās iegūt „jaunas” vielas.Turklāt Čārlzs ar īstena kolekcionāra aizrautību vienmēr pacentās mājās atnest kādu gliemežvāku, zīmogu, monētu vai kaltētu kukaini.…