Attīstības teorija dabas zinātnēs vispirms proģenēzes jeb preformācijas nozīmē saprasta teorija, kas mācīja, ka kāds organisms un tā daļa ir preformētas, miniatūrā izveidojušās jau olā vai spermatozoīdā, un organisma attīstība ir vienkārši šī miniatūrorganisma attīstīšanās, izplaukšana un izaugšana, līdzīgi lapai vai ziedam no pumpura. Tagad evolūcijas teorija ir pasaules uzskats, kas pretēji pēkšņas radīšanas teorijai atzīst, ka daba no seniem laikiem attīstās un pārveidojas, ka tas, kas dabā kādu brīdi ir, top un veidojas pēc saviem noteiktiem dabas likumiem. Psiholoģiski ņemot, evolūcijas teorija dod apmierinājumu dibinātai apziņas prasībai pēc cēloniska sakara dabas norisēs. Tās princips par tagad esošo kā par tapušu (un nevis pēkšņi radītu) tad arī vispirms izveidojies filozofu darbos, un tikai vēlāk tam likti empīriski pamati. Evolūcijas teorijas elementi sastopami jau grieķu filosofijā. Grieķu filosofus arvien nodarbinājušas domas par cilvēku izcelšanos: viņš cēlies abioģenēzes ceļā ūdenī (Anaksimandrs), no dūņām (Ksenofans, Parmenids), ne vien cilvēks, bet arī augi un dzīvnieki cēlušies no dūņām (Diogens, Anaksagors, Dēmokrits). Vēlāk Empedokls mācīja , ka radošai mīlestībai tikai pēc daudz mēģinājumiem (daudzkārtējas radīšanas) izdevies radīt dzīvot spējīgus organismus. Pēdējā uzskatā ir jau vēsturisks moments: ir organismi, kas radīti no sākums, un tādi, kas radīti pēc tam, bet vēlākie nav radīti vai cēlušies no iepriekšējiem, nav iepriekšējo pēcnākamie. Evolūcijas teorija tagadējā izpratnē atzīst vēlāko (augstāko) formu izcelšanos no agrākām (zemākām) diferencēšanās ceļā, atzīst formu pārveidošanos (transmutāciju). Tāpēc grieķu prātnieku mācības par cilvēku un citu organismu izcelšanos nevar uzskatīt par evolūcijas teoriju tagadējā uztvērumā, un jo mazāk evolūcijas teorijai pielīdzināmi teiku nostāsti par cilvēku izcelšanos reiz pirmlaikos turpat uz vietas un vēl agrāku grieķu filosofu centieni atvasināt visas dažādās parādības no viena pirmprincipa.
…
