Netieši fašisma nostiprināšanos sekmēja arī padomju popularitātes pieaugums, komunistiskās un strādnieku kustības aktivizēšanās. Lielburžuāziju nobiedēja Padomju Krievijas attīstības gaita. Buržuāzijas, muižnieku, ārvalstu uzņēmumi tika atsavināti. Tas pats draudēja arī Itālijas, Vācijas īpašniekiem, ja varu iegūtu komunisti. Buržuāzijas bailes zaudēt savus īpašumus noteica viņu atbalstu, īpaši finansiālo un politisko, fašistiskajām organizācijām un partijām. Fašisti apsūdzēja komunistus un sociālistus nācijas vienotības šķelšanā, konfliktu veicināšanā, nācijas interešu nodevībā, jo viņiem, svarīgas esot vispasaules strādnieku kustības intereses. Tāpēc fašisti aicināja izveidot stipru valdību, kura novērstu streikus, mazinātu strādnieku ietekmi, atjaunotu senās Romas diženumu, slavu un militāro varenību, Itālijas impēriju.
Visaktīvākais fašistu līderis bija Benito Musolini. Viņš gribēja ātri iegūt varu. Viņš apzinājās, ka to varēs veikt, ja iegūs plašu atbalstu visos iedzīvotāju slāņos. Tāpēc viņš labi pārdomāja, ko un kam solīt. Lielburžuāzijai simpātiska un atbalstāma bija ideja par Itālijas lielvalsts izveidošanu, Itālijas varenības atjaunošanu. Šis mērķis nodrošināja arī militāro aprindu pārstāvju un nacionālistu atbalstu. Musolini atbalstīja daudzi kara dalībnieki, jo viņš pats bija piedalījies karā, savās runās viņš pārliecinoši pierādīja, ka kara veterāni par ciešanām kara laikā “atalgoti” ar nabadzību, grūtiem dzīves apstākļiem un bezdarbu. Daudzi kara dalībnieki iesaistījās fašistu partijā, viņus piesaistīja arī partijā valdošā militārā disciplīna. Fašisti nēsāja ieročus, melnus kreklus, tāpēc viņus sauca par melnkrekliem.…
