Nacisma pirmsākumi.
Kontrrevolūcijas kareivis.
Vācijas reakcionārās valdošās aprindas nespēja un arī negribēja samierināties ar vācu imperiālisma sakāvi 1914.-1918. gada karā. Jau nākamajā dienā pēc kapitulācijas tās sāka gatavoties revanšam. Taču, lai varētu „spēli pārspēlēt”, bija nepieciešams uzspodrināt bruņoto spēku reputāciju, atdzīvināt mītu par vācu armijas neuzvaramību. Svarīgāka loma te tika ierādīta leģendai par „naža dūrienu mugurā”. Ar šīs leģendas palīdzību vaina par Vācijas militāro sakāvi tika novelta uz kreisajiem, progresīvajiem spēkiem. 1918. gada novembrī Hindenburgs, kas kopā ar savu tuvāko padoto Ludendorfu kategoriski pieprasīja tūlītēju kapitulāciju, paziņoja, ka vācu armija saņēmusi „naža dūrienu mugurā”. Kopš tā brīža šī leģenda izplatījās visā Vācijā. To veicināja, pirmkārt, tas, ka bruņoto spēku pavēlniecība līdz pat pēdējam mēnesim bija slēpusi vācu armijas katastrofālo stāvokli, otrkārt, tas, ka kapitulācijas dienā Vācijas karaspēks atradās svešā teritorijā un visbeidzot, tas ka ar dažādu intrigu palīdzību armijas vadība kapitulācijas aktu bija piespiedusi parakstīt „civilos” ministrus, kurus vēlāk nacisti sauca par „novembra noziedzniekiem”.
Taču kara pēdējās dienās Vācijas reakcionārās šķiras cieta sakāvi arī valsts iekšienē. 1918.gada 3. novembrī sacēlās Ķīles jūrnieki. Tad sacelšanās izplatījās visā Ziemeļvācijā 7.-8. novembrī bija aptvērusi valsts lielākos rūpniecības rajonus un galvas pilsētu Berlīni. 9. novembrī notika vēsturiskā Berlīnes strādnieku demonstrācija, kas beidzās ar republikas pasludināšanu. No bijušās ķeizara pils balkona demonstrantus uzrunāja Kārlis Lībknehts, kas aicināja īstenot revolūciju līdz galam un atņemot varu muižniekiem un kapitālistiem. Vācijas valdošās šķiras, šo notikumu izbiedētas, izmantoja Sociāldemokrātiskās partijas labējo līderu palīdzību. Vācijā tika izveidota pagaidu valdība ar labējiem sociāldemokrātiem Ebertu un Šeidemani priekšgalā...
