Evolūcijas process ir nepārtraukta attīstība, nepārtraukta indivīda pilnveidošanās un transformācija par kompleksu būtni, kurai, atkarībā no apstākļiem, kaut kas izzūd vai uzrodas. Darvina teorija tikusi izmantota arī sabiedrības un tās fenomenu izskaidrošanā. Feminisms ir viens no šiem fenomeniem, kas, manuprāt, interpretējams tieši ar pielāgošanos jaunajiem dzīves apstākļiem, jaunajai sociālajai videi, jaunam domāšanas veidam.
Feminisms ir „evolucionējis” no termina sieviešu emancipācija1. Gadsimtiem ilgi dzimumi tikuši pakārtoti tādā kā hierarhiskā sistēmā, kur sieviete allaž atradusies zemākajā pakāpienā. Un līdz pat 19. gadsimta beigām sieviete tika skatīta kā kaut kas zemāks par vīrieti, kas izpaudās tiesību ierobežojumos. Taču 20. gadsimtā sieviešu tiekšanās uz līdztiesību evolucionējusi līdz pat absurdai pakāpei. Feminisma ideja kā urbums, no kura iztek daudz, daudz straumīšu – daudzas straumītes tek pat tik dihotomiski pretējos virzienos, ka, varētu pat teikt, ir konfliktējošas savā starpā.
Mūsdienās atļaušos saukt sievieti (eiropieti, jo islāma pasaulē feminismam nav un ilgu laiku nebūs tikpat kā nekādas nozīmes) par feministi, domājot par šī vārda dažādajiem apzīmējumiem (no gluži nevainīgiem un pašsaprotamiem līdz pat galējiem, radikāliem). Iespējams nākotnē evolūcija turpinās savu attīstošo un neizbēgamo funkciju un pasaulē triumfēs matriarhāts (manuprāt, daudzas pazīmes par to liecina). Taču, sacīsim, maigākā formā 20. gadsimta sieviete ir feministe, neatkarīgi no tā, vai viņa atbalsta vai neatbalsta šo kustību. …