Feodālisms1 ir cēlies no latīņu vārda feodum, kas tulkojumā nozīmē feods, lēnis. Feodālisms ir sabiedriski ekonomiska iekārta, kas nāca verdzības iekārtas vietā. Daļā zemju feodālisms nāca pirmatnējās kopienas vietā.
Feodālismam ir raksturīgs feodāļu monopols uz galveno ražošanas līdzekli- zemi. Tas bija saistīts ar kundzību pār zemnieku.
Feods bija (parasti) mantotas zemes valdījums. Mazākais feods bija viena muiža, kurā parasti ietilpa viens vai vairāki ciemi- markas.
Feodālis ir cilvēks, kuram pieder lieli zemes gabali un, kura pakļautībā strādā viens vai, parasti, vairāki zemnieki. Par feodāļiem parasti kļuva aristokrāti. Zemnieks bija praktiski brīvs cilvēks, viņam varēja piederēt lopi, darbarīki, viņš varēja veidot savu ģimeni, bet vienīgais ierobežojums bija tas, ka zeme, uz kuras viņš strādāja, piederēja zemes saimniekam, respektīvi, feodālim. Zemniekam bija tikai lietošanas tiesības uz viņa saimnieka zemes, viņš nevarēja to ne pārdot, ne ieķīlāt. Feodālās ražošanas pamatnozare bija lauksaimniecība.
Tādējādi pastāvēja divas galvenās šķiras: ekspluatatori- feodāļi un ekspluatētie- zemnieki.
Feodāļiem bija tiesības piesavināties daļu no zemnieku saražotajiem produktiem - ievākt feodālo renti2.
Feodālā rente bija galvenās ekspluatācijas forma; feodāli atkarīgo zemnieku virsdarbs, kā arī daļa saražoto produktu, ko, izmantojot feodāļa īpašuma tiesības uz zemi, piesavinājās feodālis. Pastāvēja arī naudas rente un atstrādāšana jeb klaušas3.
Klaušas bija piespiedu darbs, ko, no feodāļa atkarīgais zemnieks, bez atlīdzības veica feodāļa labā uz viņa zemes, lietojot savu personisko inventāru. Attīstoties preču tirdzniecībai, veidojās tā saucamās klaušu saimniecības. …
