Fizioterapeita profesionālā darbība

Fizioterapija ir medicīnas joma, kas pēta dabisku vai mākslīgi iegūto fizisko faktoru ietekmi uz cilvēka organismu un izmanto tos terapeitiski-profilaktiskajos, rehabilitācijās un atjaunojošos pasākumos. [5]
Cīņā pret slīmībam cilvēks jau sēn sāka pielietot fiziskos faktorus. Vairākus tūkstošus gadu laikā veselības atjaunošanai cilvēki izmantoja klimata sniegtās priekšrocības, kā arī minerālūdeņus un ārstnieciskus dubļus. Piemēram, Vidusjūras reģiona iedzīvotāji kopš seniem laikiem pielietoja dzeloņraja elektriskās izplūdus locītavu slimību, drudža un paralīzes ārstēšanai. Senajā Romā aktīvi izmantoja saules staru ārstnieciskās un profilaktiskās īpašības. Tātad, fizioterapija radās cilvēka un dabas savstarpējās mijiedarbības rezultātā. Līdz ar dabas zinību, fizikas un tehnoloģiju attīstību (XVII. – XIX. gs.) ārstnieciskā praksē pakāpeniski tika ieviesti mākslīgā ceļā atklātie fiziskie faktori, un zinātnieki sāka izgudrot jaunus fizioterapijas aparātus. Bet tikai XX. gs fizioterapijai tika piešķirts patstāvīgas nozares status. [4]
Praktskajā medicīnā izmanto šādus dabas fiziskos faktorus:
Saule,
Ūdens,
Gaiss,
Klimats,
Mineralūdens,
Ārstnieciskie dubļi.
Kā arī tiek izmantoti mākslīgā ceļā atklātie fiziskie faktori, kas ir ar fizioterapijas aparātiem pārveidotā enrģija:
Elektrīska enerģija,
Gaismas enerģija,
Siltuma enerģija,
Mehāniska enerģija.…