Kopsavilkums.
Par tiesību subjektu sauc ikvienu tiesību nesēju, kuram ir vai kuram var būt tiesības, neatkarīgi no tā, vai viņš šīs tiesības izlieto vai neizlieto. Piem., man pieder nams, kuru es varu pārdot, ieķīlāt, atdāvāt, noplēst utt., vārdu sakot, rīkoties ar to, kā man patīk. Tātad man pieder tiesības rīkoties ar savu mantu un līdz ar to es esmu tiesību nesējs, t.i., subjekts. Turpretī zirgam, piem., nav nekādu tiesību. Viņam gan nevar nodarīt bojājumus, bet tas nav zirga tiesību dēļ, bet gan viņa saimnieka īpašuma tiesību aizsardzības dēļ.
Bez cilvēka, bez fiziskas personas ir arī vēl cits tiesību objekts. Dzīve tā iekārtota, ka ļoti daudzos gadījumos viena paša cilvēka spēki ir par niecīgiem, lai sasniegtu mērķi. Tur vajadzīgas daudzu cilvēku rokas un padoms. Tādu mērķu realizēšanai, kuru sasniegšana pārsniedz atsevišķa indivīda spēkus, cilvēki apvienojas kolektīvos, savienībās, biedrībās utt. Rodas kolektīvs, kas sastāv no vairākiem cilvēkiem. Lai sasniegtu noteikto mērķi, tādai savienībai nepieciešamas tiesības, piem., akciju sabiedrībām tiesības iegūt īpašumus, slēgt dažādus darījumus, pieņemt darbā kalpotājus utt.
Tiesību subjekts var būt ikviens nesējs, kuram ir vai var būt subjekta tiesības un pienākumi, neatkarīgi no tā, vai tās izmanto vai nē. Tiesību subjekta tiesībās ir sinonīms „persona”. Par personām atzīst tikai tās būtnes un organizācijas, kas Civiltiesībās var spēlēt kādu lomu. „Persona” ir tiesību un pienākumu nesējs, un tikai personai var piederēt tiesības, tikai var uzlikt pienākumus. Persona var būt gan fiziska, gan juridiska persona. Fiziska persona ir dabas radīta un parasti tas ir cilvēks. Juridiska persona ir no fiziskas personas sastāvoši sociālie veidojumi, kurus atzīst valst, līdz ar to tie var uzņemties tiesības un pienākumus. Lai fiziska un juridiska persona pilnīgi droši darbotos civiltiesiskajās attiecībās, tām jāatbilst noteiktai kvalitātei. Šo kvalitāti tiesībās sauc par tiesību subjektivitāti, kam ir juridiska spēja. Tā balstās uz tiesībspēju un rīcībspēju – darījumspēju.
Katra fiziska persona cenšas apmierināt savas intereses, bet pastāv tādas intereses, kuras viena fiziska persona nevar apmierināt, tādēļ nepieciešama vairāku fizisku personu kopdarbība, veidojot dažāda veida organizācijas, nodibinājumus, kurus jau pastāv viena fiziska persona. Šādus te veidojumus sauc par juridiskām personām.
Juridiskās personai jābūt noteiktā veidā organizētai kā vienam veselam un, kuras iekšējā struktūra atbilst personas darbības mērķim un uzdevumiem. Šī vienotība nostiprina tās statūtos. Juridiskai personai jābūt nošķirtam īpašumam, lai tā darbotos civiltiesās, uzņemties saistības un pienākumus, tai jābūt savam īpašumam. Kreditori var vērsties pret juridiskām personām, kas izriet no saistību un citu pienākumu nepildīšanas, tā tad juridiskām personām jābūt patstāvīgai mantiskai atbildībai. Juridiska persona civiltiesiskajā apritē uzstājas savā vārdā, iesaistoties attiecībās vai slēdzot līgumus.
Juridiskās personas uzskaitījums (Civillikums 1407. pants) – valsts, pašvaldības, personas apienības (SIA, AS), iestādes (pašvaldības, valsts varā esošas ar savu nošķirto mantu).
Juridiska persona ir organizācija, kurai ir nošķirts īpašums un kura var savā veidā iegūt objektīvās tiesības un pienākumus, kā arī prasītājas un atbildetājas statusā uzstāties tiesā.
Fiziska persona (natural person; физическое лицо) ir cilvēks, kas kļuvis par tiesisko attiecību subjektu. Tiesiskās attiecības ir sabiedriskās attiecības, kuru dalībniekiem ir savstarpējās juridiskās tiesības un pienākumi, kas viņus saista; visbiežāk – tiesību normu realizāciju forma; vismaz formāli atrodās valsts aizsardzībā. Saskaņā ar jurisprudencē esošo tradīciju, bez tiesisko attiecību satura, izdala to struktūru, kuras svarīgākie elementi ir savstarpēji saistīti: tiesisko attiecību subjekti ar to subjektīvām tiesībām un juridiskiem pienākumiem un to objekti.Tiesību subjekts ir tiesisko attiecību nepieciešamais elements visās tiesību nozarēs, lai gan katrā no tām tiesību subjektam piemīt sava specifika.
…
