Ievads.
Katrs no mums ir dzirdējis masu informācijas līdzekļos pieminam juridiskos jēdzienus-fiziskās un juridiskās personas. Bet ne visiem šie jēdzieni ir saprotami.
Šaurākā nozīmē tiesības ir konkrētas personas ( fiziskās vai juridiskās ) ar likumiem noteiktās iespējas un brīvības pretstatā pienākumiem. Tās ir tā saucamās tiesības subjektīvajā nozīmē jeb subjektīvās tiesības.
Tiesības pašas par sevi nefunkcionētu, ja līdzās tām nepastāvētu tādi elementi kā tiesību subjekti un tiesiskās attiecības. Pastāvot objektīvajām tiesībām, cilvēki nepārtraukti stājas savstarpējās tiesiskajās attiecībās. Līdz ar to veidojas katras personas subjektīvās tiesības un tiek noteiktas šo subjektīvo tiesību robežas.
Tiesību zinātnē ir sastopami vairāki tiesību subjektu veidi. Viens no nozīmīgākajiem ir iedalījumiem fiziskās un juridiskās personās.
Dalījums fiziskās un juridiskās personās galvenokārt attiecas uz civilo tiesību nozari. Tomēr tie tiek izmantoti arī citās tiesību nozarēs.
Šai referātā tiks apskatīts kopīgais un atšķirīgais starp fiziskām un juridiskām personām. Tiks arī analizēts process kā fiziskās un juridiskās personas var mainīt savu juridisko statusu.
Tiesību jēdziens:
Tiesības plašākā nozīmē ietver noteiktu sabiedrībā pastāvošu kārtību. Tā tiek nodrošināta ar sabiedrības varas pārstāvju noteiktām piespiedu un ierobežojumu normām. Tās ietver valsts pārstāvētas visas sabiedrības attiecības ar konkrētu cilvēku – indivīdu.
Ar tiesību palīdzību tiek noteiktas indivīda brīvības robežas. Indivīdu pienākumiem un atbildību sabiedrības priekšā morāles normu un uz paražu pamata iedibinātu kārtības ietvaros.
Šīs tiesību jēdziens atspoguļo tiesības tā saucamajā objektīvajā nozīmē. Tās ir objektīvās tiesības.
Tiesības ir konkrētas personas (cilvēka, cilvēku grupas) ar likumiem noteiktās iespējas un brīvības pretstatā pienākumiem. Tās ir tiesības subjektīvajā nozīmē jeb subjektīvās tiesības.
Tiesības, kuras noteiktas ar likumiem, ir valsts varas likumos ietvertās normas. Tās faktiski nevis dod katram cilvēkam vairāk iespēju, bet tieši otrādi ierobežo cilvēku brīvības. Šīs normas tiek ieviestas atbilstoši sabiedrības interesēm un vajadzībām. Šādās tiesībās ir ietvertas tiesības to šaurākā nozīmē, gan arī pienākumus un atbildību par šo pienākumu nepildīšanu.
Tiesības var formulēt arī kā vienas personas (valsts) tiesības prasīt no otras personas ievērot konkrētas uzvedības normas.
Sabiedrībā pastāvošās tiesības veidojas no katra indivīda atsevišķām tiesībām kā tiesību kopuma. Parasti tās tiek pieņemtas konkrētās sabiedrības vairākuma interesēs. Civilizētās un demokrātiskās valstīs cenšas ņemt vērā arī mazākuma intereses.
Tiesību subjekti:
Persona, kurai piemīt subjektīvās tiesības sauc par tiesību subjektu. Tiesību subjekti ir visas personas, kuras ir tiesību nesējas un kuras tās var izmantot ar objektīvajām (formālajām) tiesībām t. i. likumiem.
Tiesību izmantošana nav obligāts kritērijs, jo tiesību subjekts var tās nevēlēties izmantot. Tāpat tiesību izmantošanu var aizliegt cita persona (valsts), kurai ir prioritāras tiesības. Ja tas ir pretlikumīgi, tad tiesību subjektam ir cita veida tiesības. Viņam ir tiesības aizstāvēt savas aizskartās tiesības. Ja likumi ir novecojuši, tad tiesību subjektam ir tiesības cīnīties par likumu (formālo tiesību) nomaiņu.
Tiesību zinātnē ir sastopami vairāki tiesību subjektu veidi. Tiesību subjekti tiek iedalīti pēc dažādiem kritērijiem.
Praksē nozīmīgākie ir iedalījumi publiskos un privātos tiesību subjektos. Tas ir galvenais tiesību subjektu iedalījumu veids. Kā arī iedala fiziskās un juridiskās personās.
Tiesību subjektu iedalījums fiziskās un juridiskās personās ir ļoti nozīmīgs tiesību zinātnē. Šis dalījums pirmām kārtām attiecas uz civilo tiesību nozari. Šie jēdzieni tiek izmantoti arī citās tiesību nozarēs. Tas nepieciešams, lai nošķirtu tikai cilvēkam piemītošās īpašības, no citiem tiesību subjektiem.
Juridiskas personas.
…
