Ievads
Darba tēma ir fotogrāfija, jo darba autorei, tāpat kā daudziem citiem, fotokamera ir kļuvusi par uzticamu ikdienas pavadoni. Fotogrāfija šodien ir redzama it visur - reklāmās, personu apliecinošajos dokumentos, kabatas portfeļos, tās pielietojums ir tik plašs, cik vien plaša ir cilvēka fantāzija, meklējot jaunus veidus, kā šo nozīmīgo izgudrojumu izmantot. Tomēr tā ne vienmēr ir izskatījusies un funkcionējusi tāpat kā mūsdienās, tāpēc šajā darbā tiek izpētīts vairāk par šobrīd populārākā attēlu iemūžināšanas paņēmiena – fotografēšanas rašanos, vēsturi un attīstību. Šajā darbā tiks noskaidroti iemesli, kāpēc fotogrāfija jau savā agrīnajā un primitīvajā stadijā iemantoja tādu cilvēku interesi un radīja vēlēšanos to attīstīt tālāk, kā arī to, kā ir mainījušies fotografēšanas paradumi, fototehnikai kļūstot kompaktākai un pieejamākai.
Darba mērķis – Uzzināt, kā ir mainījusies fotogrāfijas pieejamība, kādi ir tā iemesli.
Darba uzdevumi:
• Iepazīties ar literatūru par fotogrāfijas atklāšanas periodu, tās turpmāko attīstību un attīstības iemesliem;
• Izprast tehniskos fotoattēla veidošanās principus;
• Noskaidrot un novērtēt cilvēku zināšanas par fotogrāfiju un fotografēšanas paradumiem.
Hipotēze: Ja fotografēšanas process būtu saglabājis savu komplicētību un izmaksas līdz mūsdienām, tad tas nebūtu iemantojis tādu popularitāti neprofesionālu fotogrāfu vidū.
Metodes:
• Speciālās literatūras izpēte un analīze;
• Anketēšana;
• Datu statistiskā apstrāde.
Pētījuma bāze: Nejauši izvēlēti cilvēki vecumā no 15 līdz 53 gadiem.
Pētījuma laiks: 2009. gada septembris un oktobris.
1. Fotogrāfijas vēsture
1.1. Fotogrāfijas pirmsākumi
1.1.1. Obskura kamera
„Attēla projicēšana obskura kamerā bija pazīstama jau kopš 15. gs. 16.-18.gs. būvēja portatīvas obskura kameras, kurās izmantoja objektīvus, spoguļus, diafragmas. Īsāk sakot, jau pirms fotogrāfijas atklāšanas eksistēja primitīvi fotoaparāti. Gaismas iedarbība uz dažādām vielām bija pazīstama jau sen, tikai to parasti skaidroja nepareizi (ar gaisa vai siltuma iedarbību). Sudraba sāļu gaismjutību izskaidroja vācu zinātnieks Johans Heinrihs Šulce 1727. gadā. Vairāki izgudrotāji 18. un 19. gs. mēģināja iegūt attēlu, ievietojot primitīvus gaismjūtīgus materiālus obskura kamerā, tātad pēc būtības veica fotografēšanu (terminu fotogrāfija ieviesis angļu astronoms Sers Džons Heršels 1839. gadā).”[10]
Obskura kamera tās pirmsākumos izskatījās pēc aptumšotas telpas ar atveri vienā no tās sienām. Projicējoties caur atvērumu pretējā kameras sienā, priekšmeta attēls atradās ārpus kameras, un cilvēki, kuri atradās istabā varēja vērot šos attēlus un pārnest tos uz papīra. Obskura kameras izgudrošanas laiks nav zināms, tomēr jau 11. gadsimtā tā tika izmantota saules aptumsuma vērošanai, par šo kameru zināja arī Leonardo da Vinči (1452. – 1519.g.).
…
