Francijas Republikas konstitucionālā iekārta

1958. gadā Francijas IV republikā bija iestājusies krīze. Valstī bija saspringta ekonomiskā situācija, radušās finansiālās grūtības, un valsts vara nespēja stabilizēt stāvokli. Liberālā IV republikas Konstitūcija, sekodama III republikas Konstitūcijas analogam, vēl jo projām Francijā neļāva izveidoties stabilai valsts varai. Proporcionālā vēlēšanu sistēma radīja sašķeltu parlamentu, kas nespēja izveidot stabilu valdību. Biežās valdības krīzes neveicināja valsts uzplaukumu. Pastāvot parlamentārismam, kur valdība ir izpildvaras galva un parlamentam nav līdzvērtīgas varas, parlamenta sašķeltība nespēja nodrošināt normālu valsts iekārtas funkcionēšanu. Francijā palielinājās galēji labējo un kreiso politisko spēku iespaids un bija iespējams arī militāristu pučs. Viņi vēlējās glābt Franciju un negribēja atļaut tai aiziet no savas kolonijas Ziemeļ- Āfrikā Alžīrijā.
Šādos apstākļos Nacionālā sapulce, sapratusi, ka nespēs normalizēt situāciju valstī, aicināja Š. de Gollu “sakārtot” Franciju. 1958. gada Francijas konstitūcija, kura tika izstrādāta trijās nedēļās, saglabājot parlamentārisma atribūtus, faktiski nostiprināja personiskas varas režīmu. Prezidents ieņem centrālo vietu valsts varas institūciju sistēmā un tam piešķirtas lielas pilnvaras, kā arī tas tiek ievēlēts no tautas, nevis parlamenta procedūru ceļā. Š. de Golls, tiecoties uz stipru prezidenta varu, bija spiests rēķināties ar ilgām Francijas parlamenta tradīcijām un nevarēja atteikties no parlamenta nozīmīgās lomas valsts iekārtā, padarot to par pilnīgu marioneti, tieši tāpēc pusprezidentālisms Francijā izpaužas kā triju elementu apvienojums vienotā politiskajā sistēmā. Republikas prezidentu ievēlē visa tauta tiešās vēlēšanās, viņam ir plašas pilnvaras un izpildvaras galvas statuss, bet prezidentam ir jāsadarbojas ar premjerministru un valdību, kuri ir atbildīgi parlamentam.…