18.gadsimtā vairākās zemēs noritēja jaunu instrumentālās mūzikas žanru un formu veidošanās process. Tā saucamajā „Vīnes klasiskajā skolā” šie žanri un formas nobrieda un sasniedza augstāko virsotni. Izcilākie šīs skolas pārstāvji bija Haidns, Mocarts un Bēthovens. Šis bija laiks, kad blakus operai lielu nozīmi sāka iegūt simfonija. 18.gadsimta progresīvā māksla aicināja uz cīņu ar dažāda veida māņticību, ko atbalstīja un izplatīja baznīca. Šīs idejas kopā ar gaišu optimismu un augstu humānismu veidoja Vīnes klasiķu daiļrades saturu.
1.FRANČA JOZEFA HAIDNA BĒRNĪBA UN JAUNĪBA
Jozefs Haidns dzimis 1732.gada 1.aprīlī Roravas ciemā (skat. Pielikumu Nr.1), Lejasaustrijā, netālu no Slovākijas un Ungārijas robežas. Viņa tēvs bija vienkāršs amatnieks – gatavoja riteņus, ratus un karietes. Vecāki ļoti mīlēja mūziku, viņiem bija muzikālas dotības, tā kā mazais zēns jau no bērnības bija cieši saistīts ar mūziku. Brīvajā laikā Haidnu namiņā pulcējās mūzikas cienītāji, lai padziedātu, padejotu, bet, galvenais, lai paklausītos, kā dzied viesmīlīgais namatēvs arfas pavadījumā. Tēva muzikalitāti un viesmīlību mantoja arī bērni. Mazais Jozefs jau piecu gadu vecumā pievērsa sev mūziķu uzmanību. Viņam bija lieliska dzirde, atmiņa un ritma izjūta. Zēna skanīgā, sudrabainā balss sajūsmināja klausītājus. [2., 232.lpp.]…