Cittautu virtuve – tas ir kaut kas interesants, eksotisks un arī mazpazīstams, ja par to speciāli neinteresējas. Ēdināšanā strādājošiem noteikti ir jāzina, ja ne visas, tad būtiskākās citu tautu detaļas, lai ēdināšanas uzņēmumu varētu apmeklēt ne tikai latviešu nācijas pārstāvji, bet arī citu, kuriem varētu būt nedaudz specifiskākas vēlmes.
Darbā tiek aprakstīta franču virtuve, jo tik daudz ir dzirdēts par šo smalko un dārgo virtuvi, ka vēlējos izpētīt, kas gan tur ir tik īpašs.
Ģeogrāfiskais raksturojums
Francija ir valsts R – Eiropā. Robežojas ar Beļģiju, Luksemburgu, Vāciju, Šveici, Itāliju, Monako, Spāniju, Andoru.
Platība – 544,4tūkst. km2
Iedzīvtāji – 55,2 milj.
Galvaspilsēta – Parīze
Nacionālais sastāvs ir viendabīgs – 93 % ir fraņči, bet imigrantē no Portugāles, Spānijas, Alžīrijas, Itālijas.
Galvenā reliģija - katolicisms
Tautsaimniecība
Rūpniecībā nodarbināti – 24, 6 %, lauksaimniecībā – 8,5 %, 2,5 milj. ir bezdarbnieki
Attīstīta lopkopība, vīnkopība, zvejniecība.
3. lielākā lauksaimniecības produktu eksportētāja valsts R – Eiropā
Eksportē – kafiju, kakao,
Attīstīta putnkopība
Uztura tradīcijas
Fraņču gasranomiskie ēdieni nav ikdienas ēdieni. Svētkos un īpašos gadījumos virtuve Francijā ir absolūtā māksla – vīrieši ģērbjas glaunāk, sievietes ir skaistākas. Franču virtuve ir jāgaida, Franču virtuve ir mīlestība, kurā iekāri rada laiks.
Franču virtuvē ir kāda daļiņa no sapņa, tāpēc absolūti nepieciešams noteikums, lai ēdiena noformējums radītu noteiktu vizuālo tēlu. Franči ļoti lielu uzmanību pievērš krāsām – tām jāaicina, pakāpeniski palielinot intensitāti.
Tālāk seko garšas smalkums. Franču virtuve savu identitāti atradusi garu gadsimtu laikā. Ēdienu procesā ir vairākas pakāpes: pirmkārt, ēdiens rosina apetīti, taču tā garša nav spēcīgāka nekā otrajam ēdienam. Visspēcīgākais iespaids nāk no trešā ēdiena – tas ir baudas kalngals, pēc kura saldais ēdiens šķiet kā laika, ilgstoša, veldzējoša atpūta.
Lai šo ēdienkartes ceļu noietu atbilstoši, palīdz vīna izvēle. Arī te ir tāds pats nosacījums – nepārtraukti jākāpina garšas buķete.
Lai ēdiens būtu baudāms, ir nepieciešams, lai aiz tā stāvētu stāsts. Laiēdājam varētu paskaidrot, kāpēc viss ir tieši tā. Un ir ļoti maz pavāru, kas to prot.
Brokastis, ja tās ēd mājās, visbiežāk ir diezgan tradicionālas un vienkāršas – kārtīga kafijas krūze un kruasāns vai bagetes gabaliņš ar ievārījumu vai džemu, reizēm nedaudz siera, sviesta vai margarīna.
Pusdienošana kārtīgās mājās parasti sastāv no trim vai četriem ēdieniem, no kuriem viens parasti ir zivs vai gaļa. Noteikti – ļoti daudz dārzeņu un zaļumu, arī salāti un siers. Deserts nekad neizpaliek, jo franči ir ļoti lieli kārumnieki. Noslēgumā – kafija, retāk – tēja. Pusdienās pirmajā ēdienā ir nelielas uzkodas – siltas vai aukstas, neiztrūkstošas būs zaļās olīvas, retāk – zupa. Otrajā – zivis vai biežāk gaļas ēdiens. Ļoti populāri ir gaļas sautējumi ar dārzeņiem. Pēc gaļas ēdiena parasti pasniedz svaigus salātus, bet pēc tiem – sieru paplāti, uz kuras ir trīs dažādu veidu sieri – cietais, zilais, baltais. Pie siera klāt var likt dažādus augļus. Pēc siera tiek pasniegts deserts, kas var būt ļoti dažāds. Ļoti iecienīti ir dažādi krēmi, kā arī franču pīrāgi ar augļiem un ogām. Mielasta beigas tiek noslēgtas ar kafiju.…
