1. Apolloniskā un dionīsiskā principa raksturojums, to saistība ar atsevišķiem mākslas veidiem, izpausme māksliniekā un grieķu kultūrā.
Savā darbā “Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara” Nīče pauž pārliecību, ka mākslas attīstība saistīta ar apolloniskā un dionīsiskā duālismu, kur abi šie principi, aizgūti no grieķiem, norāda uz pretstatiem starp atsevišķām mākslām. Tēlojošā māksla ir apolloniskā, un mūzika ir dionīsiskā māksla.
“Ar abām viņu mākslas dievībām Apollonu un Dionīsu saistās mūsu atziņa, ka grieķu pasaulē pastāv milzīgs pretstats, gan pēc izcelsmes, gan pēc mērķiem, starp apolonisko, tēlojošo mākslu, un netēlojošo, dionīsisko mūzikas mākslu.” (33.lpp)
Savukārt vienlaikus dionīsisks un apollonisks mākslas darbs, pēc Nīčes domām ir atiskā traģēdija, kur “ar hellēniskās “gribas” brīnumaktu tās (šīs atšķirīgās tieksmes ) šķiet savienotas un šajā savienojumā rada vienlaikus dionīsisku un apollonisku mākslas darbu – atisko traģēdiju”. (34.lpp)
Apolloniskais ir sapņa tēlu pasaule un dionīsiskais – reibuma pilna īstenība (“kā dabas mākslinieciskie stāvokļi, mākslinieciskie spēki, kas izlaužas no pašas dabas bez cilvēka, mākslinieka starpniecības.” (38.lpp)
Dionīsiskais ir ierobežojumu atcēlējs “Dionīsiskajā noburtībā par jaunu tiek slēgta ne vien savienībā starp cilvēku un cilvēku : arī atsvešinātā, naidīgā vai paverdzinātā daba svin salabšanas svētkus ar savu pazaudēto dēlu – cilvēku.” (36.lpp)
…