Fridriha Vilhelma Nīčes filozofiska satura grāmata „Antikrists” (Der Antichrist) savu pirmpublicējumu piedzīvoja 1895. gadā.
Grāmatas vāciskais nosaukums var tikt divējādi tulkots latviešu valodā – „Anti-krists” un „Anti-kristietis” - un abi tulkotie nosaukumu teorētiski ir pareizi, taču katrā gadījumā nosaukuma jēga un satura atspoguļojuma pareiza sapratne ir atšķirīga.
Mazliet par pašu autoru:
Fridrihs Vilhelms Nīče dzimis 1844. gada 15. oktobrī mācītāja ģimenē. 1849. gadā zaudēja tēvu, taču ne materiālo labklājību – tā ļāva viņam no 1864. gada līdz 1868. gadam studēt klasisko filoloģiju Bonnā un Leipcigā. Jau 1869. gadā Nīče iegūst profesora vietu Bāzeles universitātē Šveicē. To gan pārtrauc dienests, kas turklāt beidzas pēc smagas traumas. Vēlāk savā autobiogrāfijā „Ecce Homo” Nīče pats atklāj, ka kopš tā laika slimošana kļūst par viņa dzīves satvaru, bet kopš 1889. gada janvāra – par tās saturu. Viņa pirmā nozīmīgā publikācija „Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara” jau iezīmē nošķiršanos no akadēmiskajām aprindām. Sazāļots līdz pusmiegam, no 1889. gada 10. janvāra līdz pat savai nāves dienai 1900. gada 25. augustā Nīče pavada psihiatriskajā slimnīcā Bāzelē un Jēnā. Paradoksāli, ka tieši tajā laikā lasīt un pat dievināt Nīčes darbus kļuva par prestižu lietu pat Latvijā.
Savā darbā „Tā runāja Zaratustra” Nīče vairākkārt uzsver, ka daudz prātīgu domu ir izšķīdinātas neskaitāmās grāmatu lappusēs. Viņš apgalvo, ka ir jāraksta sentencēs un pats to arī veiksmīgi piekopj. Būtiska ir arī piebilde, ka tie, kas raksta sentencēs, vēlas, lai viņus iemācās no galvas..…
