Gaismas atstarošanas likums. Gaismai krītot uz robežvirsmu starp divām vidēm, parasti tā daļēji atgriežas tajā pašā vidē, t.i., notiek gaismas atstarošana, un daļēji ieiet otrā vidē, mainot izplatīšanās virzienu, t.i., notiek gaismas laušana. Ja vide, uz kuru gaisma krīt, to stipri absorbē, tad praktiski var novērot tikai atstaroto gaismu. Parasti atstarotā gaisma ir ievērojami vājāka par krītošo gaismu. Taču ir iespējama arī visas krītošās gaismas atstarošana kā no dzidriem, tā arī no necaurspīdīgiem materiāliem, t.i., gaismas pilnīga atstarošana.
Lai aprakstītu gaismas atstarošanas ģeometriskās likumsakarības, tiek izmantoti šādi jēdzieni (6.14. att.) : krītošais gaismas stars s, atstarotais gaismas stars s’, virsmas normāle N (pret robežvirsmu perpendikulāra taisne, kas novilkta stara krišanas punktā),krišanas leņķis , atstarošanas leņķis ’. Mērījumi rāda, ka spēkā ir šāds gaismas atstarošanas likums.
Atstarotais stars atrodas vienā plaknē ar krītošo staru un normāli;atsarošanas leņkis ir vienāds ar krišanas leņķi.
Dažreiz šo likumu sadala divos atsevišķos likumos. Likums ir derīgs gan plakanām, gan liektām virsmām, jo liektas virsmas ļoti mazu elementu, no kura atstarojas gaismas stars, vat uzskatīt par plakanu.
Plakans spogulis. Plakans spogulis veido punkta šķietamu attēlu. Attēls atrodas uz perpendikula, kas novilkts caur šo punktu pret spoguli, tādā pašā attālumā aiz spoguļa, kāds ir no punkta līdz spogulim. Līdzīgi veidojoties ikviena priekšmeta punkta attēlam, aiz spoguļa rodas šķietams priekšmeta attēls (6.17. att.). Tātad plakans spogulis dod priekšmeta šķietamu attēlu, kas ir tikpat liels kā priekšmets, tiešs un atrodas aiz spoguļa tādā pašā attālumā, kāds ir no priekšmeta līdz spogulim. Attēls un priekšmets ir simetrisi attiecībā pret spoguļa plakni.
Plakanus spoguļus plaši izmanto ikdienā. Tos lieto arī zinātniskajā un tehniskajā aparatūrā, piemēram, interferometros, spektrālaparātos, refraktometros u.c. ierīcēs.…
