Reizē ar reālismu attīstījās arī romantisms.
Kā vienu no spilgtākajiem šī virziena pārstāvjiem varētu minēt Ausekli.
Romantisms uzplauka tikai dzejā. Tā kā Ausekļa darbība bija spilgta un ietekmīga, tad viņam radās sekotāji. Kaut arī šo sekotāju dzeja bija tikai atdarinājumi, visumā sanāk diezgan daudz vērā ņemamu darbu, kuros dominē tie idejiskuma un tēlainības principi, ko pārstāvēja Auseklis. Šie principi bija populāri ne tikai dzejas praksē, bet arī literatūrkritiskās apcerēs vismaz daļēji formulēti un argumentēti arī teorētiski. Tā rezultātā radās nepieciešamība veidot priekšnoteikumus īpaša romantisma virziena izveidei.
Ausekļa romantismam (70., 80. g. progresīvajam romantismam) ir vairākas iezīmes, kas to atšķir no citiem romantisma veidiem. Tās radās no laikmeta vēsturiskajiem apstākļiem. Lielā mērā to ietekmēja toreizējās sabiedriskās domas par to, ka latvieši ir tauta, kurai ir pienācis laiks atbrīvoties no baltvācu jūga un izveidot sev jaunu, labāku dzīvi un kultūras patstāvību.
Domas par tautu un tās brīvību tika uzsvērtas ar tādu neatlaidību, ka šis moments jau vien radīja tādu intonāciju, ko vēl pastiprināja plaši izmantotie latviešu vēstures un folkloras motīvi, kā arī tautas daiļrades izteiksmes līdzekļi. Šī iemesla dēļ latviešu literatūras vēsturē izveidojās tradīcija minētā romantisma apzīmēšanai lietot nosaukumu tautiskais romantisms.
Ievērojamākais tautiskā romantisma dzejnieks bija tieši Auseklis. Viņa dzeja 19. gs. 70. gados bija pati spēcīgākā tautas atmodas un atbrīvošanās kustības ideālu izteicēja latviešu literatūrā.
Ievērojamākie tautiskā romantisma dzejnieki, piemēram, kā A. Pumpurs un Auseklis bija arī tā teorētisko principu galvenie izteicēji. Tika uzsvērtas folkloras idejiskās un mākslinieciskās vērtības. Par paraugu tika izvirzītas latviešu tautasdziesmas. Nostādot šīs tautasdziesmas par paraugu, tautiskā romantisma piekritēji domāja par vispārīgajiem šīs daiļrades principiem. Šiem principiem tika pievienoti arī tādi momenti kā tautasdziesmu ritms, panta uzbūve, deminutīvi, leksikas īpatnības, bagātā valoda un senatnes tematika.
Gandrīz visos savos dzejoļos, Auseklis piemin mitoloģiskos tēlus. Dziesmas tieši ar mitoloģisko saturu ir „Čūsku tēvs Zalktis”, „Gaismas pils”, „Lai top”.
Auseklis pats izgudroja dievus, radīdams tos savā fantāzijā.
Progresīvie romantiķi pievēršas pagātnei, lai demonstratīvi pierādītu, ka latviešiem ir sava literatūra – folklora. Varētu pat teikt, ka folkloras materiāls kalpoja kā ierocis, lai modinātu tautas nacionālo pašapziņu un apkarotu salkani sentimentālās vācu rīmes.
Maz pamazām kā literatūras virziens tautiskais romantisms apsīkst. To raksturo netalantīgi, ļoti bieži lietoti tautas dzimtenes mīlestības apliecinājumi, zudušās paradīzes apdziedāšana. Šeit varētu runāt par klišejiskumu, stereozāciju, jo zūd tautiskā romantisma spēks un kontakts ar lasītāju. Ausekļa laikā tā nebija klišeja. Tas laikmets 19. gs. 60.,70. gadi ar ideāliem bija apaudzis ar mantu. Pamats, ko rosināja jaunlatvieši bija sasniegts.…