Galvojums ir plaši izplatīts un efektīvs saistību pastiprinājuma veids, ko pielieto gan kreditēšanas attiecībās, gan sadzīves darījumos. Vēsturiski galvojums veidojies kā personiska atbildība (atbildēt ar savu galvu, likt galvu ķīlā), mūsdienu apstākļos tas izpaužas kā trešās personas mantiska saistība atbildēt kreditoram par parādnieka saistību.
Respektīvi – izpildīt to viņa vietā, ar iespēju pēc tam regresa kārtībā atprasīt no parādnieka to, kas viņa vietā dots saistības izpildījumam.
Kad ekonomiskā situācija valstī ir laba, un kredītņēmēji ir maksātspējīgi, problēmu ar galvojuma līguma sekām nav nekādu. Savukārt pašreizējais ekonomiskais stāvoklis Latvijā ir ļoti slikts, daudziem iedzīvotājiem, kas „labajos laikos” paņēma kredītus, samazinājās ienākumi vai tie zaudēja darbu un vairs nespēj nomaksāt kredītus. Un brīdī, kad kredītņēmējs vairs nespēj nomaksāt parādus, problēmas sākās galvotājam, kurš nebija gaidījis šādu pavērsienu un parādnieks „labo laiku” solījumu maksāt kredītu pie jebkuriem apstākļiem ir aizmirsis, jo galvotāju tagad saista tikai un vienīgi galvojuma līgums, ko galvotājs, iespējams, vieglprātīgi un nepārdomājot galvojuma līguma sekas, piekrita parakstīt.
Autores mērķis ir, izmantojot dažādus materiālus, apskatīt galvojuma līguma jēdzienu, tā iespējamos subjektus, galvojuma līguma veidus un iespējamās formas.
Uzdevums ir noskaidrot galvinieka pienākumus, tiesības pret kreditoru un galveno parādnieku, kā arī izpētīt LR AT Senāta Civillietu departamenta judikatūru attiecībā uz galvojuma līgumu un atrast būtiskākās problēmas normatīvo aktu interpretācijā.
Šā darba veikšanai autore izmantoja juridisko literatūru, normatīvos aktus, judikatūru un interneta resursus.
Zinātniskās pētniecības metodes darbā tiek izmantotas, lai sasniegtu izvirzītos mērķus un uzdevumus. Darbā pamatā tiek pielietota uzziņas avotu teorētiskā analīze un analītiski pētnieciskā metode.
Darbs sastāv no titullapas, 3 nodaļām, 22 lapām, ievada, secinājumiem, izmantotās literatūras un juridisko aktu saraksta.
