Pirmais pasaules karš bija nodarījis lielus zaudējumus visām Eiropas valstīm , kuru teritorijām pāri gāja frontes līnija. Pasaule bija zaudējusi netikai daudz materiālās un kultūras vērtības, karš bija iznīcinājis arī milijoniem cilvēku dzīvības. Politiskajā arēnā galvenais akcents vārdam bija “demokrātija”, bet ap 30 gadu to nomainīja autokrātija. Eiropas vēsturē starkaru periodā liela nozīme bija fašistiskajai Itālijai, Padomju Savienībai un nacisitiskajai Vācijai. Deokrātijas iesakņošanos vai neiesakņošanos šajā laika periodā (no I Pasaules kara līdz II Psaules karam) ietekmēja jau iepriekš pieminēto valstu poltika un ne tikai – jo atsacīšanās no demokrātijas bija ne tikai diktatora ambīcijas, bet tam bija vairāki citi cēloņi. Pēc 1918.gada gandrīz katra Eiropas valsts piedzīvoja nabadzību un bezdarbu – tas deva būtisku iemeslu neapmierinātībai tādās valstīs kā Itālija, Austrija un Vācija. Demokrātija ir sarežģīta vadīšanas forma. Lielbritānijā un ASV demokrātiskās sistēmas bija attistijušās ilgāku laika posmu. Taču daudzās Eiropas valstīs nebija demokrātiskās sistēmas saskņu un tatai trūka deokātiskās pieredzes. Deokrātijas , kas šķita ideālas uz papīra - piemēram, Veimāras republika, bieži vien bija tik dadz dažādu partiju, kas stabilas valdības viedošana izrādijās neiespējama un radās nepieciešamība pēc koalīcijām. Lai turētos pie varas valdības vairijās no strīdīgiem jautājumiem, kaut gan tie gaidīja risinājumu. Dadz vienkāršāk bija ticēt konkrētam vadonim, kuri solīja tieši to, pēc kā visi ilgojās – rīcību. …
