Personas veselīgumu nosaka iedzimtības faktors, sociālie, ekonomiskie, vides un ar dzīvesveidu saistītie paradumi, kā arī vecums. Vecums ir normāls un neizbēgams organismu attīstības etaps. Pēc Pasaules Veselības organizācijas definīcijas par geriatrisko pacientu tiek uzskatīti gan sievietes, gan vīrieši, kuri ir vecāki par 65 gadiem (6). Punkts, no kura sākas progresējoša novecošana, katram indivīdam ir atšķirīgs, bet mēs paši varam sekmīgi iejaukties savā novecošanas procesā. Neraugoties uz dažādajām iespējām, jāņem vērā fakts, ka, vecumam palielinoties, samazinās fiziskās, sensoriskās (latīņu: sensus, kas nozīmē ,,sajūta”) un kognitīvās (latīņu: cognitio - izzināšana, priekšstats, jēdziens) spējas, un līdz ar to rodas funkcionālu ierobežojumu risks.
Var izdalīt:
-kalendāro jeb hronoloģisko novecošanu, kas atbilst gadu skaitam;
-bioloģisko jeb funkcionālo novecošanu, kas ir būtiskāka, jo nosaka organisma funkcionālās spējas (7).
Veco cilvēku aprūpē bioloģiskais vecums ir daudz svarīgāks un nozīmīgāks par hronoloģisko. Ideālā variantā tās abas sakrīt, bet vēl labāk ir gadījumos, ja kalendārā novecošana ir stipri priekšā funkcionālajai, savukārt, ja funkcionālā novecošana ir pirms kalendārās, tad ir jārunā par priekšlaicīgu jeb patoloģisku novecošanu. Līdz ar iedzīvotāju geriatrijas grupas pieaugumu palielinās arī to veco slimnieku skaits, kas nonāk uz operāciju galda. Pēc literatūras datiem, 1990. gada operēto veco ļaužu skaits pasaulē bija 40% no visu operēto skaitu (6). Tādēļ ir nepieciešama tuvāka un sīkāka vecu cilvēku aprūpes problēmu izpēte, īpaši pirms anestēzijas.
Nonākot vai ierodoties slimnīcā, cilvēka ierastajā dzīves ritmā notiek ievērojamas pārmaiņas. Slimnīcā cilvēks nokļūst pacienta lomā. Jaunie apstākļi rada trauksmes sajūtu, cilvēki ietekmējas no apstākļiem un vides. Šajā periodā ļoti svarīga ir sadarbība ar pacientu, māsai ir jācenšas samazināt viņa uztraukumu, jānomierina un jāsagatavo tālākajām darbībām. Māsa sagatavo pacientu tieši pirms anestēzijas, tāpēc viņai ir nepieciešamas profesionālas zināšanas, iemaņas un prasme pacienta aprūpē, kā arī prasme rast individuālo pieeju katram pacientam, jo katrs pacients ir individualitāte, ar savām īpašajām vajadzībām. …
