Ja runājam par pretēju procesu, jeb ja Latvijā dzīvojošie pilsoņi vēlas adoptēt bērnu no ārzemēm, tad pēc statistikas, šāda prakse nav bijusi izplatīta, ņemot vērā bāriņtiesas brīdinājumus par to, cik ilgi nāksies gaidīt bērnu un kādi izdevumi jāsedz, adoptētāji lemj par labu adopcijai Latvijā. Vienīgie izņēmumi ir ka no ārvalstīm tiek adoptēts bērns, ar kuru adoptētāju saista radniecība.
Iepazīstoties ar sniegto informāciju LM mājaslapā, kas saistīta ar bērnu adopciju un personas kļūšanu par adoptētāju, varu secināt, ka šis ceļš ir ļoti laikietilpīgs un darbietilpīgs, ņemot vērā esošo birokrātisko slogu adoptēt gribošiem vecākiem vai personai. Papildus tam, pēc mana subjektīvā skatījuma, daudzi procesi ir atkarīgi no bāriņtiesas darbinieku ieinteresētības veikt savu darbu. Īpašas aizdomas rada aktuālā DI plāna realizācijas sekas- adoptētāju apmācības noris īpaši īsu periodu, kā rezultātā adoptētāja “gatavība” par tādu kļūt mēdz būt “pievilkta aiz ausīm”. Protams, šādas rīcības tiek attaisnotas ar nepieciešamību audzināt bērnus ģimenē un izslēgt audzināšanu aprūpes iestādē, bet ja uz to skatās no paša bērna pozīcijas, tad nav skaidrs kādas traumas un sarežģījumus adoptējamais bērns var piedzīvot adopcijai nesagatavotā (vismaz psiholoģiski) ģimenē.
…