Nobeigums
Kursa darba mērķis – gūt ieskatu glosofobijas klasifikācijā, cēloņos un palīdzības iespējās – ir sasniegts. Tomēr jāsecina, ka tēma ir ļoti plaša un saistīta ar daudzām citām psiholoģijas un psihiatrijas kategorijām, tādēļ darbā nav aptverti pilnīgi visi tās aspekti.
Jau apkopojot terminoloģiju un klasifikāciju, nākas secināt, ka glosofobija nesaraujami saistīta ar citiem psiholoģiskiem un psihiatriskiem traucējumiem. Ir ārkārtīgi daudz terminu, kas tiek lietoti kā sinonīmi glosofobijai, bet ne vienmēr atbilst tās definīcijai un simptomiem, piemēram, bailes no publiskas uzstāšanās, bailes runāt, auditorijas trauksme, runas trauksme, ar publisku runu saistīta trauksme u.c.
Saistībā ar glosofobiju ir arī daudz pārpratumu, piemēram, glosofobija nav tikai bailes uzstāties lielas auditorijas priekšā, tās simptomi var parādīties arī nelielas grupiņas priekšā, tas nozīmē – ja jārunā vairāk nekā divu cilvēku priekšā. Tāpat – ikdienas komunikācijā bieži jēdziens „publiska uzstāšanās” tiek saprasts ar publisku runu auditorijas priekšā, lai gan publiski uzstāties var nozīmēt arī dziedāt, dejot, sportot vai ēst auditorijas priekšā.
Glosofobijas cēloņi var būt ļoti dažādi, parasti individuāli, bet visaptveroša skaidrojuma par tiem nav joprojām. Bez jau darbā minētajiem cēloņiem katram konkrētam gadījumam var būt arī pavisam cits skaidrojums, piemēram, traumatiska iepriekšēja pieredze (ne tikai neveiksmīga uzstāšanās, bet arī nepareiza audzināšana bērnībā), kas izraisa nepareizas asociācijas (piemēram, „Ja es kļūdīšos, mani atstums" vai „Nevienam neinteresē, ko es saku - tāpat kā tas bija bērnībā”).
Attiecībā uz glosofobijas ārstēšanas paņēmieniem var teikt, ka tie ir izteikti individuāli –atkarīgi no šā traucējuma cēloņa konkrētam indivīdam. Piemēram, prezentēšanas prasmju uzlabošanas kursi var būt neefektīvi, ja glosofobijas cēlonis ir cits, piemēram, depresija, kuras cēlonis, savukārt, varētu būt nedrošā piesaiste, jo pētījumu rezultāti ir atklājuši ciešas saistības starp piesaistes stilu, savstarpējās komunikācijas problēmām un sociālo trauksmi (Eng, Heimberg, Hart, Schneier, & Liebowitz, 2001, kā minēts Erozkan, 2009). Šajā gadījumā būtu jāārstē depresija, turklāt ar psihoterapeitiskām metodēm, un, uzlabojoties stāvoklim šajā jomā, izzudīs arī glosofobijas simptomi. Tātad – galvenais secinājums – ir precīzi jānosaka glosofobijas cēlonis, pirms uzsākt ārstēšanos no tās.
Šo tematu noteikti varētu turpināt. Ir daudz un dažādu neapskatītu aspektu, piemēram, trauksmes kā iezīmes un trauksmes kā stāvokļa loma glosofobijas attīstībā. Tāpat plašāk varētu aprakstīt arī ārstēšanas metodes un to efektivitāti, īpaši saistībā jaunākajām atziņām gan psiholoģijas, gan arī citās zinātnēs.
…
