Definējot to, kas ir teātris, Kreigs sadala visu teātra mākslu komponentos, un tad pasaka, ka teātrī nevar izdalīt vienu galveno. Teātris pat nav tas pats, ka tēlojums. „Teātris sastāv no darbības, kas ir tēlojuma dvēsele; vārdiem, kas ir lugas ķermenis; līnijas un krāsas, kas ir scenogrāfijas sirds; ritma, kas ir dejas esence.” Kreigs uzsver, ka visi šie komponenti ir ārkārtīgi svarīgi, viņš attiecās pret teātri kā pret vizuālu mākslu.
Kreigs noliedz literatūras lielo lomu skatuvei. Viņā izšķir divu veidu skatuves literatūru – dramatisko poēmu un drāmu. Dramatiskā poēma nemaz nav domāta skatuvei, jo tā primāri attiecas uz lasīšanu, nevis vizuālo. Savukārt drāmu var baudīt tikai uz skatuves.
Dramaturģijas pirmsākumi ir meklējami dejas mākslā, un pirmais dramaturgs radīja izmantojot darbību, vārdus, līniju, krāsu un ritmu. Viņš asi kritizē modernos dramaturgus, jo uzskata., ka viņi ir zaudējuši pareizo priekšstatu par to, kas ir teātris. Jo teātris, kā Kreigs uzskata, ir vizuāla māksla, un tā attiecas uz redzi, nevis uz dzirdi. Viņš pat uzskata, ka redze vispār ir cilvēka „izsmalcinātākais” maņu orgāns. Tiek ieviesti jēdzieni poētiskā darbība, kas ir deja, un prozaiskā darbība, kas ir žests. Īstākie un patiesākie teātra veidi ir Mistērijas, Mirakli, Masku spēles (karnevālisms). Kreigs piemin Šekspīru, un saka, ka būtībā Šekspīrs ir skatuvei nepiemērots, un tas, ka to vēl joprojām uzved, neko nenozīmē.1 Atšķirība starp drāmu un dramatisko poēmu ir tāda, ka lasot drāmu tā šķiet nepilnīga. …
