Gotika ir jaunu stilistiku meklējumu laikmets, kas saistīts ārpilsētu uzplaukumu. Gotika radās Ziemeļfrancijā. Sākotnē to varēja uzskatīt par tīri tehniskas dabas jautājumu, taču laika gaitā atklājās, ka tā ietekme ir daudz būtiskāka. Runa ir par atklājumu, ka velvju tehnika ar krustenisku arku palīdzību var tikt attīstīti daudz konsekventā, sasniedzot daudz lielākus panākumus, nekā bija uzdrīkstējušies sapņot normaņu arhitekti, ja ir taisnība, ka pīlāri spēj noturēt velvju arkas, tad masīvās sienas starp pīlāriem patiesībā ir liekas. Sienu vietā stājās jauna tipa akmens “sastatnes”, kas saturēja visu celtni. Šai nolūkā pilnīgi pietiek ar slaidiem pīlāriem un šaurām ribām. Smagās vienlaidu akmens sienas vairs nebija vajadzīgas, tajā varēja izveidot lielus, gaišus logus. Arhitektu ideāls bija bezmaz mūsdienu siltumnīca līdzīga baznīca. Tikai viņu rīcībā nebija nedz tērauda karkasu, nedz dzels siju- viņiem tās vajadzēt izkalt no akmens, tādēļ bija nepieciešami rūpīgi aprēķini. Tomēr, ja tie izrādījās pareizi, arhitektam radās iespēja uzcelt pilnīgi jauna tipa baznīcu-pasaulē līdz šim neredzētu akmens un stikla būvi. Tā ir gotisko katedrāļu celtniecības galvenā ideja, kas 12.gs. otrajā pusē attīstījās Ziemeļfrancijā.
Protams, ar šķērsribu principu vien šim revolucionārajam arhitektūras stilam bija par maz. Lai īstenotos brīnums, vajadzēja vēl vairākus tehniskus jaunievedumus. Tā, piemēram, gotikas stilā vairs neiederējās arī romānikas pusaploces arkas. Izskaidrojums ir šādi: ja man uzdod aizpildīt atstarpi starp diviem pīlāriem ar pusaploces arku, ir tikai viens veids, kā to paveikt. Velvējums aizvien sniegsies tikai līdz kādam noteiktam augstumam, ne augstāk un arī ne zemāk. Ja es gribētu, lai tas sniedzas augstāk, man vajadzētu arku veidot smailāku.…