Graffiti ir daudzskaitļa forma no itāļu vārda „grafficar”. Daudzskaitļa „grafficar” nozīmē zīmējums, atzīmes, rakstus, skrāpējumus vai vēstījumus, kas uzkrāsoti, uzrakstīti vai iecirsti, ieskrāpēti uz sienas. „Grafficar” nozīmē švīkā, ieskrambāt, attiecībā uz dažādiem sienu rakstiem, sākot ar alu zīmējumiem, toaletes skribelējumiem vai kādu citu vēsti, kas ieskrāpēti uz sienām. Norādot uz mūsdienu grafīti, definīcija ir noteikta, pieminot, ka graffiti ir katra neprasīta atzīme uz privāta vai publiska īpašuma, kas parasti tiek uzskatīta par vandālisma izpausmi.
Graffiti ir patiesībā tas, kas padara redzamu to, kam drīzāk vajadzētu palikt neredzamam, jo mūsu attiecības ar telpu un struktūru nekad nav pilnībā kontrolējamas. Graffiti atņem to, ko cilvēki vērtē visaugstāk – drošības sajūtu. Hendersons šo drošības sajūtu attiecina uz priekšstatu par pārdabisko, kā to skaidro arī Freids. Graffiti ir tāda kā pārdabiskā parādīšanās divos dažādos veidos. Viens ir graffiti īpašuma tiesību aizskārums; nepazīstamas atzīmes ielaušanās īpašuma telpā prezentē burtisku pierādījumu par tās nepilnīgu piederēšanu kādam. Graffiti var arī traucēt klājoties pāri zemēm, kas nozīmē virzienus un maršrutus. Tas funkcionē kā pārdabiskais, kad izjauc kodus pēc kuriem telpas, vizuālā īpašuma īpašnieks sakārto apkārtni. Graffiti tiecas lauzt īpašuma tiesības, paņemot lietošanai un sagraujot iepriekšējās vizuālās saskaņotības sajūtu; tas noliedz telpas struktūru, tādu kā arhitektūras uzbūvi, publiskās reklāmas un jebkuras reprezentatīvas izpausmes.
Par graffiti interesējas sociālisti, antropologi, psihologi, kriminologi, mākslinieki un citi. Viņi mēģina izprast, kāpēc cilvēki raksta graffiti, kāda ir viņu motivācija un kas tos uztur pie dzīvības. Dažāds subkultūras - Hip-Hop, un britu marksisma zinātnieki - graffiti uzskata par simboliskām pretošanās formām.
Kāda ir sociālā funkcija graffiti kā izteiksmes līdzeklim?…
