Secināju, ka attīstoties cauri gadsimtiem, cilvēki no paaudzes paaudzēs iepazina rakstu zīmes, iemācījās rakstīt un lasīt. Savas domas uzrakstot, sāka saglabāt grāmatās un vākt kopā visu uzrakstīto. Izveidoja bibliotēkas. No rakstīšanas uz akmens un papirusa līdz rakstīšanai uz papīra ar rakstāmmašīnas, tāds ir ceļš rakstībai un lasīšanai cauri gadsimtiem līdz mūsdienām.
Es uzskatu, ka lasīt nozīmē dzert no neizsīkstoša avota, kurā visu laiku no jauna ieplūst svaigs un tīrs ūdens. Grāmata jaunieša pasaulē var mainīt krāsas, atkarībā no brīža, kad mēs to lasām: tā atnes gadalaikiem un vēlmēm raksturīgas krāsas un aromātus, kuri ieplūst sirdī un prātā. Grāmata ir neparasts objekts. Tā tiek apskatīta, novērtēta, lietota, atlikta atpakaļ plauktā un no jauna atrasta. Vēlreiz izlasīta frāze tiek atkal no jauna ieraudzīta citā gaismā un no jauna no tās iegūstam. Ja mums pietrūkst laika, tad grāmata ir tas draugs, kura mūs pacietīgi gaida, kad mums atradīsies šis brīvais laiks, lai to paņemtu.
Tālāk šo darbu var izmantot pierādot jauniešiem, cik viņu dzīvē ir svarīga lasīšana un grāmatas. Ka mūsdienās ir svarīgi būt informētam par aktuālām lietām un grāmatās aprakstītām tēmām un problēmām, kas ir ļoti aktuālas visos gadsimtos.