Grīņu dabas rezervāts

Palielinoties meža saimnieciskās izmantošanās intensitātei, arvien samazinās tādu teritoriju skaits, kur mežs saglabā tā ilglaicībai raksturīgās struktūras, procesus un sugas. Latviju starptautiski joprojām uzlūko kā zemi, kur dabas daudzveidība ir jūtami augstāka, nekā tas ir vairumā Ziemeļu un Viduseiropas valstu. Laimīgas sagadīšanās dēļ negatīvā ietekme uz meža vidi nav visaptveroša, jo piemērotos apstākļos saglabājas nelieli meža nogabali, kur prasīgākas sugas spēj rast patvērumu. Mūsdienās meža fragmenti, kam piemīt neskarta meža pazīmju vairākums, ainavā parasti atrodami reti un salveidīgā izkaisījumā. Daudzos gadījumos kokaudzes ar meža ilglaicības pazīmēm ir saimniekošanai nepievilcīgos un nomaļos apvidos vai teritorijās, kas iekļautas aizsargājamo skaitā. Ilglaicīgā, mazietekmētā mežā ir sastopamas vairākas struktūras vai substrāti, piemēram, resni un atmirstoši lapkoku stumbeņi, kas nav atrodami saimnieciski izkoptos mežos. Diemžēl daudzu mežu sugu bioloģija neparedz pārvietošanos uz kādu citu biotopu vai substrātu intensīvi apsaimniekotā mežā – suga izmirst, jo tās bioloģiskais mehānisms nespēj pielāgoties pēkšņi uzspiestiem vides nosacījumiem. Meža novērtējumā šīs sugas sauc par indikatorsugām.
Mežam kā nozīmīgai ekosistēmas sastāvdaļai ir svarīga loma klimata, ūdens režīma un ūdens kvalitātes regulēšanā, augsnes aizsardzībā, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, vides ainaviskās un atpūtas vērtības palielināšanā. Lai nodrošinātu vides un dabas aizsardzības prasību izpildi 16 % mežu ir iekļauti dažādas nozīmes aizsargjoslās un aizsargājamās teritorijās. …