Teorija
Aizenka teorija ir veidojusies, par pamatu izmantojot galvenokārt fizioloģiju un ģenētiku. Lai arī Aizenks ir biheiviorisma pārstāvis, un līdz ar to pieņem, ka iemācītiem ieradumiem ir liela nozīme, tomēr vienlaikus viņš uzskata, ka personību atšķirības ir atkarī¬gas no iedzimtības. Tādēļ Aizenks īpaši interesējās par temperamenta pētījumiem.
H. Aizenka personības definīcija skan šādi: "Vairāk vai mazāk noturīgu (stabilu) personas rakstura, temperamenta, intelekta un ķermeņa konstitūcijas organizācija, kura nosaka tās unikālo piemērošanos videi". Pielāgošanās videi, mijiedarbība ar vidi ir personības galvenā funkcija.
Personības iezīmju hierarhiskums
Aizenka teorija paredz, ka personības iezīmes sakārtojas hierarhiskā struktūrā, ko veido: personības pamatiezīmes, ko Aizenks dēvē par personības tipiem (ekstraversija/intraversija, neirotisms, psihotisms);
Tā kā Aizenka definīcija akcentē sistēmu iezīmes, kuras akumulējoties veido tipus, katrs tips ir hierarhiski organizēts un sastāv no iezīmēm, iemaņām un specifiskām reakcijām. Tipi ir it kā abstraktāki, bet iezīmes, iemaņas un reakcijas – konkrētākas.
Katrs tips pamatojas uz noteiktu iezīmju kopumu, kas veidojies daudzkārt konstatētu augstu korelāciju rezultātā. Katru iezīmi savukārt veido korelācijas starp ierastajām atbildēm - iemaņām, bet katru iemaņu - korelācijas starp specifiskajām reakcijām.
Pamatiezīmes var izpausties dažādās personības iezīmēs, taču iezīmes sastāv no daudzskaitlīgām pierastām reakcijām, taču pierastās reakcijas veidojas no dažādām specifiskajām reakcijām.
Aizenks veic plašus pētījumus (galvenokārt izmantojot faktoru analīzi), un to rezultātā konstatē, ka temperamentam ir divas galvenās dimensijas jeb pamatiezīmes: neirotisms/stabilitāte, ekstraversija/intraversija.
…
