Fizioloģiski novecojušo eritrocītu destrukciju veic liesas mononukleāro fagocītu sistēmas šūnas. Lielā vairumā hemolītisko anēmiju gadījumu, priekšlaicīga eritrocītu noārdīšanās norisinās galvenokārt mononukleāro fagocītu sistēmas ietveros (ekstravaskulārā hemolīze), kura rezultējas ar splenomegāliju. Tikai dažos gadījumos eritrocītu līze dominējoši norit asinsvados (intravaskulārā hemolīze).
Intravaskulārā hemolīze norit tad, ja eritrocīts tiek bojāts mehāniski, pēc komplementa fiksācijas, intracelulāras infekcijas gadījumā (malārija) vai pēc eksogēno toksisko faktoru iedarbības. Mehāniski eritrocītus visbiežāk traumē mākslīgās sirds vārstules, atkārtota fiziska trauma (maratona skrējiens, bongo bungu spēle) vai arī mikrocirkulācijas trombi. Komplementa fiksācijas ierosināta hemolīze var notikt gadījumā, ja tiek pārlietas nesaderīgās asinis. Par toksiskā bojājuma piemēru var kalpot klostrīdiju izraisīta sepse, kur izdalās toksīni, kas bojā eritrocītu membrānu.
Neatkarīgi no patoģenētiskā mehānisma, intravaskulārā hemolīze izpaužas ar hemoglobinēmiju, hemoglobīnūriju, methemalbuminēmiju, dzelti un ar hemosiderīnūriju. Brīvais hemoglobīns plazmā ātri saistītās ar α2-globulīnu (haptoglobīns), veidojot kompleksu, kas netiek ekskretēts urīnā, jo tiek ātri novākts no asinīm ar retikuloendoteliālo sistēmas palīdzību. Jebkuras intravaskulārās hemolīzes rezultātā kritās seruma haptoglobīna līmenis. Kad haptoglobīna rezerves ir izsmeltas, brīvais hemoglobīns ātri oksidējas līdz methemoglobīnam, un abi, gan hemoglobīns, gan methemoglobīns tiek ekskretēti caur nierēm, piešķirot urīnam brūni-sarkanīgu nokrāsu. Nieru proksimālo kanāliņu šūnas ir spējīgas reabsorbēt un katabolizēt lielāku daļu no izfiltrētā hemoglobīna, taču daļa no tā tomēr tiek izdalīta kopā ar urīnu. Kanālīšu šūnas uzkrāj dzelzi, kas izdalīts no hemoglobīna, radot tubulārā epitēlija hemosiderozi. Attiecīgi hēma grupas, kuras nāk no kompleksiem, tiek katabolizētas par bilirubīnu mononukleāro fagocītu sistēmā, bieži izraisot dzelti. Pie hemolītiskām anēmijām, seruma bilirubīns ir nekonjugēts un hiperbilirubinēmijas līmenis ir atkarīgs kā no aknu funkcionālās kapacitātes, tā arī no hemolīzes intensitātes. Pie normālas aknu funkcijas dzelte reti kad ir izteikta, jo tās ekskretē bilirubīna pārpalikumu gastrointestinālā traktā, būtiski paaugstinot urobilīna veidošanos un ekskrēciju ar fēcēm.
Ekstravaskulārā hemolīze noris gadījumos, kad eritrocīti ir bojāti vai kad imūnā sistēma atzīst tos par „svešiem”, vai kad tie ir vāji deformējami. Piemērām, pie hereditārās sferocitozes, defektīvā eritrocītu citoskeleta dēļ, samazinās to elasticitāte. Līdzīgi tam pie sirpjveida šūnu anēmijas eritrocīta iekšienē izkrīt anormālais hemoglobīna „gēls”, vai „kristāli”, deformējot un samazinot to plasticitāti. Lai izietu caur liesas sinusoīdu spraugām, eritrocītiem ir jābūt izteikti elastiskiem un plastiskiem, pretējā gadījumā tie sekvestrējas liesas pavedienos un ar laiku tiek fagocitēti. Iespējams, tas ir svarīgākais patoģenētiskais ekstravaskulārās hemolīzes mehānisms lielākai daļai hemolītisko anēmiju.…
