1. ĶĪLAS TIESĪBA
Īpašums ir "tiesība valdīt un lietot lietu, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību" (Civillikuma (turpmāk – CL) 927. p.). Taču ir gadījumi, kad tiesības uz kādu lietu tiek nodotas citām personām: tiesība uz cita lietu pieder nevis īpašniekam, bet citai personai. Tā samazina īpašnieku tiesību apjomu, mazinot īpašuma vērtību. Gan atšķirībā no valdījuma, kas pieder nevis īpašniekam, bet citai personai, gan atšķirībā no saistībām, kas rodas no līgumiem, tiesība uz cita lietu var pastāvēt līdztekus īpašumam neierobežoti ilgi. Jēdziens "tiesība uz cita lietu", pēc CL, ir servitūti, ķīlas tiesība, izpirkuma tiesība un reālnastas.
Ķīlas tiesība ir tāda tiesība uz svešu lietu, uz kuru pamatojoties šī lieta nodrošina kreditoram viņa prasījumu tādā kārtā, ka viņš var no tās dabūt šā prasījuma samaksu (CL 1278. p.). Ķīlas tiesība ir lietu tiesība, kuras uzdevums ir aizsargāt kreditoru un dot viņam iespēju pārdot parādnieka īpašumu, lai ar iegūto peļņu segtu parādu.
CL 1294. pantā ir minēts, ka par ķīlas tiesības priekšmetu var būt visas lietas, kuras atsavināt nav noteikti aizliegts, ne vien jau pastāvošās, bet arī nākamās lietas, kā ķermeniskas (kustamas vai nekustamas), tā ari bezķermeniskas. Par ķīlas priekšmetu var būt jebkura ķermeniska lieta, ja tā nav izņemta no privāttiesiskās apgrozības. Nauda kā atvietojama lieta var būt ķīlas priekšmets. Par ķīlas priekšmetu var būt arī bezķermeniskas lietas jeb tiesības: parāda prasījumi, vārda un uzrādītāja vērtspapīri.
Īpašuma tiesības uz lietu ir vienai personai – ķīlas devējam, ķīlas tiesības ir citai personai – ķīlas ņēmējam. Ķīlas tiesības dod iespēju zināmos apstākļos gūt saistības izpildījumu no ieķīlātā priekšmeta vērtības. Šīs tiesības iespējams realizēt, tikai pārdodot ieķīlāto priekšmetu.
…
