Fotogrāfija ir vienas pakāpes process, t.i., objekta attēls (gan sākumā ieslēpts) tiek iegūts tieši uz fotoplates, bet hologrāfija ir divpakāpju process. Hologrāfijas pirmajā pakāpē objektu apgaismo ar gaismas staru. Izkliedētās gaismas stars (priekšmeta stars) no objekta nonāk uz jutīgās fotoemulsijas plates. Vienlaikus šo pašu plati apgaismo ar citu gaismas staru (atbalsta stars), kura viļņa garums ir tieši tāds pats kā uz objektu krītošajam gaismas staram. Šiem abiem stariem jābūt stingri koherentiem. Parasti šos abus koherentos starus iegūst no viena un tā paša lāzera stara, sadalot to divos staros. Vienu no tiem lieto kā priekšmeta, bet otru kā atbalsta staru. Šie abi koherentie stari, nonākot kopā uz gaismjutīgas fotoemulsijas plates (fotoplates), veido uz tās interferences ainas ierakstu. Lūk, šādu kodētu, no objekta punktiem pienākošu staru ieraksta fotoplatē (interferences ainas veidā) tad arī sauc par hologrammu.
Tātad hologrāfiskās metodes pirmajā pakāpē iegūtais objekta attēls nav tā reālais izskats, bet gan kodēts tā ieraksts attīstītā fotoplatē (hologrammā). Tāpēc arī hologrammas vizuālais apskats tiešā veidā nedod nekādu objekta attēlu. Uz hologrammas ir redzama tikai ļoti sīka (mikrostruktūrā) priekšmeta un atbalsta stara radīta interferences aina. Tāpēc, pat tuvumā aplūkojot hologrammu (fotoplati, kurā tā ierakstīta), redzam, ka fotoplates virsma it kā klāta ar pelēcīgu plīvuru un tikai atsevišķās vietās redzami sīki gredzenveida aplīši un sīkas josliņas. Tikai rūpīgāk apskatot hologrammas virsmu zem mikroskopa, var saskatīt noteiktu struktūru. Var teikt, ka šī struktūra tad arī satur objektam atbilstošu kodētu ierakstu, kas izpaužas interferences līniju (tumšāku un gaišāku joslu) veidā. …
