Dekarts dzīvoja laikā, kad cilvēki vairs nezināja kam ticēt, jo 17, gadsimts bija jaunu atklājumu un savādākas pasaules uztveres laikmets. Cilvēki aizvien vairāk tiecās pēc zināšanām, kas varēja palīdzēt uzlabot dzīvi.
Savu filozofiju Dekarts sāk ar domu: „Cogito, ergo sum” – „domāju, tātad esmu”. Ar to autors grib teikt, ka cilvēks ir svarīga būtne ( ja ne pati svarīgākā! ), jo var domāt. 17. gadsimtā cilvēki sāk apjēgt savu zināšanu varu un tās iespējamās sekas. Viņi sāk DOMĀT! Jo, tikai domājošs cilvēks, pēc Dekarta, ir cilvēks, kas ir jeb eksistē. Man liekas dīvaini, ka nekas netiek minēts par dzīvošanu, bet gan runā par esību jeb eksistēšanu. Varbūt tajā laikā tas bija tā pieņemts, jo tagad cilvēka eksistence tiek uzskatīta par nožēlojamu dzīvošanu.
Dekarts māca cilvēkiem domāt pašiem un nevis klausīties autoritātēs, kas tajā laikā bija baznīca un baznīcas kungi. Viņš cenšas lauzt cilvēku priekšstatus par domāšanu, jo tad valdīja uzskats, ka domāt ir vienkārši. Kaut gan patiesībā tā nav. Domāšana nav dabiska, tā ir cilvēciska. Neviens nevar cilvēku piespiest domāt, ja vien tas pats netiecas domāt1.
Dekarts uzskata, ka pasaulē ir divu veidu substances. Viena ir domājoša substance (no cogito principa izriet Es), otra ir materiālā substance. Pēc Dekarta abas šīs substances ir atšķirīgas. Domāšanai kā substancei ir savas īpašības: acīmredzamība un nedalāmība, tā nav saistīta ar konkrētu vietu izplatībā2.
Dekarts iestājas par tīru domāšanu. Tīra domāšana ir domāšana, kuru nepavada iepriekšēja pieredze, spilgtas jūtas, pretenzijas utt. Filozofs uzskata, ka ir jādomā domāšanas dēļ. No Dekarta teiktā var secināt, ka cilvēki ļoti daudz domā netīru domu. Un iespējams, ka daži vispār nekad nedomā tīri. Sanāk, ka tīras domas domā tikai filozofi. Izriet arī secinājums, ka materiālā substance ir netīra, jo tā ir domāšana par sadzīvisko, izdzīvošanai nepieciešamo. No kā atkal varam secināt, ka filozofi var būt tikai turīgi cilvēki, jo nabagi nevar atļauties domāt domāšanas pēc.…