Ievads
Šobrīd, kad pasauli ir pāršalkušas ziņas par finansu krīzi, cilvēki arvien vairāk pārkārto savu vērtību sistēmu, novērtē to, kas patiesi ir svarīgs un kas ne. Tā kā patērētāju sabiedrības uzskatu sistēma ir piedzīvojusi sabrukumu, un nauda, lai kā arī cilvēki varbūt to vēlētos, vairs nevar būt galvenā vērtība, jo tās vienkārši vairs nav, cilvēki ir spiesti pārveidot savu domāšanu. Tā kā viena uzskatu sistēma ir piedzīvojusi krīzi, tad tas, kas šobrīd cilvēkiem visvairāk ir vajadzīgs, ir jauns domu gājiens. Ir vajadzīga jauna uzskatu sistēma, uz ko paļauties un kam ticēt. Lai to atrastu, cilvēkiem atliek tikai paskatīties atpakaļ pagātnē. Tur tieši tāpat kā šobrīd, viena uzskatu sistēma ir nomainījusi otru, kura vairs nav spējusi apmierināt cilvēku vajadzības. Ir daudz un dažādas iespējas – apgaismība, racionālisms, reālisms. Tomēr autore uzskata, ka šim brīdim viena no piemērotākajām uzskatu sistēmām būtu humānisms. Šī antīkā un renesanses laikmeta pārliecība, sludina izglītības nozīmi, augstu tikumību un morālo stāju, kultūras nozīmīgumu, kā arī cilvēka vērtību pēc viņa darbiem, nevis statusa sabiedrībā. Šis uzskatu kopums ir tieši tas, kas mums šobrīd vajadzīgs, lai spētu pārvarēt krīzi un saprast, ka bez naudas dzīvē ir vēl daudzas citas vērtības, ar ko arī autore pamato šī temata aktualitāti.
Darba mērķis ir apzināt humānisma iezīmes un izpētīt tā attīstību laika gaitā, kā arī novērtēt, vai arī mūsdienās ir saglabājušies šī domu gājiena principi.
Darbam izvirzīti sekojoši uzdevumi:
1. izpētīt humānisma jēdzienu un apzināt tā pamatprincipus;
2. izcelt galvenos humānisma ideju paudējus un sludinātājus;
3. apzināt humānisma iezīmes mūsdienās.
Darbā izmantoti gan literatūras avoti, gan interneta resursi. Visplašāko tēmas izklāstu atradams tieši literatūras avotos. Interneta resursos avoti par šo tēmu bija sastopami ļoti reti. Būtiski literatūras avoti bija abi Andra Rubeņa darbi par renesanses laikmetu, bet arī pārējie sniedza nozīmīgu informāciju.
1. Humānisms antīkajā un renesanses laikmetā
Jēdzienam humānisms ir divi skaidrojumi. To var uztvert gan kā viena no ētikas kategorijām filozofijā, gan - uzskatu sistēmu Eiropā, kas radusies renesanses beigu periodā.
Ja mēs runājam par humānismu kā ētikas un filozofijas kategoriju, tad jāuzsver, ka galvenā tā iezīme ir tā, ka tas izceļ cilvēka vērtību un nozīmi, balstoties uz tādiem universāliem jēdzieniem, kā taisnīgs un netaisnīgs, pareizs un nepareizs u. tml. Kā filozofijas kategorija, humānisms ir cieši saistīts arī ar racionālismu, kurš tāpat kā humānisms noraida transcendentālus pasaules kārtības un cilvēka lomas pasaulē skaidrojumus. Humānisms skaidro, ka ne Dievs, ne kāda absolūta ideja vai substance, bet tikai pats cilvēks ir pasaules un sabiedrības kārtības vienīgais noteicējs. Tas tomēr nenozīmē, ka humānisms būtu pielīdzināms ateismam, jo pieļauj, ka atsevišķu cilvēku dzīvē reliģijai, ticībai var būt nozīme kā dzīves vērtībai, morāles un ētikas pamatam. [8]
…
